Ko darīt un apskatīt?

Iegarenam maizes kukulim līdzīgais kalns ir 19 m augsts. DR pusē tas ir bijis aizsargāts ar grāvjiem, starp kuriem atradusies uzeja pilskalna plakumā. Plakums un D nogāze tiek arti kopš seniem laikiem, tādēļ dziļais melnais kultūrslānis, kas sedz kalna virspusi, ir sajaukts un lielākoties noarts uz leju.
Pilskalnu lielā mērā postījuši arī mantrači. Vietējie zemnieki kādam Bogomoļeca tēvam Jaunā muižā nesuši pilskalnā atrastās senlietas veselām pītenēm. Latvijas Vēstures muzejā glabājas divi Šņepstu pilskalnā atrastie ovālie 5. gs. šķiltavakmeņi un vairākas citas senlietas. Šeit atrastās lietas glabājas arī Viļņas muzejā.
Teika stāsta, ka kalnam vienos sānos bijušas durvis. Aiz tām sēdējusi jauna meita ar melnu suni pie kājām. Jaunavai septiņus gadus esot jālasa no ērkšķu krūma ogas. Citā teikā teikts, ka viņa uz kādu laiku aizdevusi ļaudīm naudu. Reiz kāds cilvēks to laikus neatdevis. To sākuši mocīt velni.

• Muiža slēgta saistībā ar renovāciju.

Celta 1903.gadā. Kungu māja ir vienstāva mūra ēka ar divu stāvu centrālo daļu. Divslīpu, centrālajā daļā četrslīpu jumts. Arhitektūras stils: neorenesanse.

Upursalas centrālajā daļā ir kaupre, kuras visaugstākajā vietā atrodas akmens, kuru vēl tagad tautā sauc par Upurakmeni. Nostāsts vēsta, ka uz akmens kādreiz bijuši iekalti raksti un pie tā vesti upurēšanai jēri. Mūsdienās nekādus iekalumus akmeni vairs saskatīt nevar. Upurakmens ir 1,2 m augsts, tā apkārtmērs pie zemes 5,5 m.
Rušona ezera Upursala jeb Lielā sala atrodas ezera rietumu daļā 1,5 km no rietumu krasta, kur ir pazīstamie Kristapiņu senkapi (8.-13. gs.). Šie senkapi ierīkoti daudz agrāka laika apmetnes vietā. Atsevišķas atrastās senlietas norāda, ka šī vieta bijusi apdzīvota I g. t. p. m. ē. beigās - mūsu ēras sākumā. Starp Upursalu un Kristapiņu senkapiem ir nelielā Liepu sala. 1936. gadā presē parādījās ziņa, ka pie šīs saliņas ezerā atklāti ļoti senas mītnes pāļi. Tomēr 1964. gadā hidroarheoloģiskā apzināšanas ekspedīcija J. Apala vadībā konstatēja, ka šajā vietā atklātās koka konstrukcijas ir kāda viduslaiku būve. Pēdējos gados dažas senas trauku lauskas atrastas arī pašā Liepu saliņā. Tas varētu liecināt, ka kādreiz ļaudis dzīvojuši arī tur. Ezera ziemeļu krasts Upursalai atrodas tuvāk, jo pie Mazo Mucenieku ciema ezerā iesniedzas zemesrags. Arī uz tā konstatēts senas apmetnes kultūrslānis. Tāpat uz viduslaikiem attiecināmas senlietas atrastas pie netālās Rušonas muižas. Nepilnu kilometru uz ziemeļiem no Rušona ezera paceļas Kurtoša pilskalns. Kopš sendienām tas tiek apstrādāts un zaudējis savu sākotnējo izskatu.
Visus Rušona ezera krastus, kas ietver Upursalu, cilvēki ir apdzīvojuši jau kopš senseniem laikiem. Akmens ir rupjgraudains, tā virspuse apdrupusi. Liekas, ka tā mākslīgi nolīdzināta. Pie paša akmens un uz tā kādreiz dedzināta uguns. Par to liecina gan izdrupumi, gan ap Upurakmeni atrastās, no tā atplīsušās šķēpeles. Arheoloģiskajos izrakumos, kas tika izdarīti pie šī pieminekļa, noskaidrots, ka Upurakmens tuvumā bijušas divas seklas bedres. Vienā no tām atrada pussadegušas priedes mizas. Izrakumos neatrada senlietas, pēc kurām varētu noteikt Upursalas Upurakmens izmantošanas laiku. Upursalai tuvējie arheoloģiskie pieminekļi attiecas uz dažādiem gadsimtiem. Pagaidām var tikai pieļaut, ka Upursalas Upurakmeni kā pielūgšanas vietu varēja izmantot gan Kristapiņu, Liepu salas un Mazo Mucenieku apmetņu, gan Kurtoša pilskalna, kā arī citu netālo seno dzīves vietu iemītnieki.

Šis ir kultūrvēsturisks objekts un kultūras piemineklis, ko ieteicams apmeklēt ikvienam, kas interesējas par vēsturi un arheoloģiju - šajā pilskalnā pētīta tur esošā bronzas laikmeta senvieta. Rušenicas pilskalns atrodas Rušenicas upītes labajā krastā, 1 km attālumā no Rušonas muižas. Virs pilskalna senatnē ir atradusies pils. Pilskalna izmantošana attiecināma uz 8-11 gadsimtu. Šim pilskalnam bija militāra nozīme un tas netika izmantots dzīvošanai. Pilskalns nekad nav bijis lauksaimnieciski apstrādāts , līdz ar to ir saglabājies neskartā veidā.

Līdz mūsdienām saglabājušos romantiskā ainavu dārza veidolu Preiļu parks ir ieguvis 19.gs vidū un vēl šodien tas ir viens no ievērojamākajiem Latvijas lauku parkiem. Parka platība ir nepilni 47 ha, no kuriem apmēram 13 ha aizņem parka dīķi un kanāli, te aug 25 sugu koki un krūmi, to vidū vairāki dižkoki. Preiļu parks ir lielākais parks Latvijā, pilsētas teritorijā.
Preiļu muižas apbūve ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Arī katrs elements atsevišķi: pils, kapela, stallis, vārti, vārtsarga namiņš, parks ir valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi. Pils ēka atrodas Preiļu novada domes bilancē, dome apsaimnieko un uztur kārtībā arī parka teritoriju ar tajā esošajām būvēm /estrādi, vārtiem, tiltiem, stalli /.
Iespējams, ka Preiļu parka plānojumu projektējis itāļu arhitekts Vinčenco Macoti (1756. – 1798.). parku apjoza dekoratīvs nocietinājums (kastella) un četrrindu liepu alejas parka vidū appludinot Preiļupīti, ir radīta dīķu un kanālu sistēma ar daudzām salām un pussalām klajumos (laucēs) izveidotas gleznainas lapenes – liepu vai svešzemju koku un krūmu grupas. Preiļu parkā ir izcili skaisti un labi aprūpēti krūmu puduri – segliņi, sausserži, melnie plūškoki u.c. Padomju gados ir pieļautas būtiskas kļūdas Preiļu parka apsaimniekošanā – nepārdomātā Preiļupītes ūdens režīma dēļ pastiprināti aizauguši parka dīķi. Laika gaitā zudumā gājušas visas tās parka celtnes, ko kopumā var saukt par mazo arhitektūru. Nav vairs kokgrieztās skulptūras “Ādams un Ieva paradīzē” vismazākajā saliņā. Nevienā no pārpalikušajiem uzkalniņiem parka stūros vairs nav neviena paviljona. Zudumā gājuši arī visi balti krāsotie koka tiltiņi.
Parkā atrodas vairākas Preiļu muižas kompleksam piederīgas būves – Preiļu pils, kapela, vārtsarga namiņš, staļļi, trīs vārti. Tās visas ir valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi. Senatnē parkā atradās daudz vairāk saimniecisku ēku un to greznoja arī neskaitāmas skulptūras, ziedu torņi un tiltiņi, tējas namiņi un paviljoni ar izsmalcinātām mēbelēm.
Preiļu pils – izcils Latgales 19.gs. historisma laika muižu arhitektūras paraugs. Pils arhitektūra izteiksmīgi raksturo romantisma periodu Latvijas muižu mākslas un sabiedriskajā dzīvē. Pils kā arhitektūras pieminekļa galvenā šī brīža vērtība ir tās apjoms un fasādes, kā arī iekštelpu vēsturiskās plānojuma struktūras elementi ar sienu apdari. Viduslaikos Preiļu novads ar pili piederēja Livonijas Ordenim, bet kopš 1382.g. - barona fon Borha dzimtai. Arhitektūras stils – neogotika.
Preiļu viduslaiku pils tika nopostīta Ivana Bargā iebrukuma laikā 1558.-1582.gadā. Borhi nopostīto pili neatjaunoja, bet uzcēla jaunu, kura 18.gs. sākumā nodega. Tās vietā uzcēla atkal jaunu kungu māju, bet, kad tā vairs neapmierināja saimnieku prasības, 1860.-1865.g. uzbūvēja jaunu pili Tjūdoru neogotikas stilā. Domājams, vecā kungu māja iekļauta jaunās pils apjomā. Kā iespējamie projekta autori minēti G. Šahts un A. Beļeckis. Pilī bijuši ozolkoka paneļi, ornamentāls plastisks dekors, veidojot romantisku interjeru. No sākotnējās interjera apdares šobrīd nekas nav saglabājies. Preiļu muižas jaunā pils jau vismaz otru reizi stāv bez starpsienām, logiem, durvīm, grīdām un telpu iekšējās apdares.Kopš 2015.gada decembra pils tiek atjaunota.

 Kopš 1924.gada pilī atradusies gan lauksaimniecības skola, vēlāk vidusskola,pēc tam dažādas organizācijas un šūšanas cehs.
No saimniecības ēkām saglabājušies 19.gs. 3.cet. neogotikas formās celtie staļļi, vārti ar smailloka arkām, vārtsarga namiņš un kapliča (1817.g.). (K.Veinberga, J.Zviedrāns)

Laikā no 19.gs.sākuma līdz 60.gadiem Preiļu muižā notika lieli celtniecības un labiekārtošanas darbi. Tos uzsāka grāfs Jozefs Heinrihs Borhs, bet pabeidza viņa dēls Mihaels Borhs-pēdējais Preiļu īpašnieks. Šajā laikā tika uzcelta grāfu Borhu kapela, Preiļu jaunā pils un jaunas saimniecības ēkas. Reizē ar pils celtniecību Borhi pārveidoja veco parku, ievērojami paplašinot tā robežas. Šajā laikā arī tika uzcelta medību pils, no kuras mūsdienās palikušas tikai drupas. Tautas nostāsti stāsta ka Preiļu jauno pili un medību pili savieno slepena pazemes eja, kuru gan neviens nav atradis.

19.gs. nogalē pāris gadus muižā dzīvoja Raiņa māte un māsa. Pie muižas izveidots parks ar dīķiem un svešzemju koku un krūmu stādījumiem.

Kastīrē ir arhitektūras piemineklis – bijušās Kastīres muižas stallis (19.gs.). Kastīres muiža no 19.gs. sākuma līdz 20.gs. sākumam piederēja Žabu dzimtai, no kuras nākuši: poļu sacelšanās dalībnieks, ceļotājs N. Žaba (1805. – 1885.) un viņa brālis - izcilais kurdu valodas, literatūras un vēstures pētnieks A. Žaba (1800.-1894.).

Saglabājusies ir kungu māja, kur līdz 2009. gada augusta beigām atradās pamatskola, bet pašlaik te ir sociālās aprūpes centrs. Ceļa pretējā pusē ir Gailīšu kultūras nams, piemineklis Otrajā pasaules karā kritušajiem padomju karavīriem, Gailīšu bibliotēka un vēl dažas ēkas.

Rumēlijas priede jeb Maķedonijas priede-koks ar slaidu stumbru un nokareniem, sveķiem klātiem čiekuriem, kas līdzīgi egļu čiekuriem. Savvaļā sastopama Balkānu pussalā.

Muižas kapelas Latvijā parādījās 18.gadsimta 70.gados pēc aizlieguma mirušos apbedīt baznīcās.
Preiļu muižas kapela celta par grāfa Jozefa Heinriha Borha līdzekļiem un iesvētīta 1817.gada 20.septembrī. Šajā kapelā muižas ļaužu garīgai aprūpei katru dienu notika dievkalpojumi, un grāfs speciāli uzturēja muižas garīdznieku. Zem kapelas bija iekārtotas kapenes grāfa ģimenes locekļu apbedīšanai. 
Kapelas arhitektūra atbalso Romas Panteona ideju: tā celta rotondas veidā no neaptēstiem laukakmeņiem. Kapelas portālu, kuru noslēdz trīsstūra frontons, balsta uz priekšu izbīdītas četras apaļas kolonnas. 
1919.gadā kapelā ierīkoja strādnieku klubu. Kapelu izrotāja ar revolucionāriem lozungiem, uz portāla ar sarkanu krāsu uzrakstīja saukli: „Tuvāk gaismai!” krievu valodā. Muižnieku atdusas vietas uzlauza, izpostīja, bagātības izlaupīja.
1920.gados kapelu nodeva baznīcas rīcībā. Tajā tika atjaunots altāris un notika dievkalpojumi. Katru jūlija pirmo svētdienu no baznīcas uz kapelu devās procesijas gājieni. Pēc 2.pasaules kara ēku vēlreiz izdemolēja un tā netika izmantota.

Preiļu parka kapela 2017.gadā svinēja savu 200. jubileju. Tā ir pilnībā rekonstruēta, ar fantastisku akustiku, un tajā, iepriekš piesakoties, var dzirdēt gides Irēnas  dziedājumu latviešu, latīņu, latgaliešu valodās. Repertuārā gan garīgās, gan laicīgās dziesmas.

Pieteikšanās dziedājumam kapelā vai pilsētas apskates ekskursijai pa tel. 29116431, tic@preili.lv.

Darba laiks:
Pirmdiena – piektdiena no plkst.11-18:00
Sestdiena - svētdiena – no plkst.12-18:00

Iepriekš piesakoties ekskursijai un dziedājumam kapela pieejama arī ārpus darba laika.

Arendoles muižas kungu māja ir historisma stilā celta ēka, kura saglabājusies kopš tās pēdējās pārbūves laikiem 1901. gadā, kad grāfs Andrejs Plāters-Zībergs to bija iecerējis veidot, kā medību pili, to paplašinot. Muižkungu māja izvietota uz lēzena pakalna Dubnas upes krastā. Kungu mājai ir vairāki grezni lieveņi un balkoni ar romantiskām margām un vāzēm.

Muižas vēsture ir bagāta ar notikumiem: muižas īpašnieki bija masoni, grāfs Staņislavs Plāters-Zībergs bija Viļņas vicegubernators, muižā vasaras pavadījusi Emilija Plātere, muižā dzimis mākslinieks Boleslavs Tomaševičs, te dzīvoja un lasīja dzeju «Sudraba laikmeta» dzejnieks Nikolajs Gumiļovs. Divas vasaras šeit ciemojās un gleznoja Latgales patriots, dzejnieks un mākslinieks Ontons Kūkojs.

Muižai ir saglabājies 6 ha liels parks ar simtgadīgām liepām un ozoliem. Parks ir dažādu putnu sugu paradīze un to balsis skan no saullēkta līdz rietam. Liepziedu laikā parkā zum bites, kokos aug maģiskais augs – mīlestības, miera un labas gribas simbols – āmulis. Kungu mājā var apskatīt Latgalē vienīgo, autentisko Latgales muižu mēbeļu un interjera priekšmetu kolekciju, kas izveidots daudzu gadu garumā. Šeit uzzināsiet daudz par muižas un Latgales vēsturi.

Arendoles muiža atrodas: 200 km no Rīgas, 27 km no Preiļiem, 43 km no Daugavpils.

Ja Jūs interesē vēsture, neparasta radoša vide un atmosfēra, ja Jums ir interese, kā atdzimst kultūrvēsturiskais mantojums un Jūs vēlaties to atbalstīt, Jums ir lieliska iespēja to visu izbaudīt pēc iepriekšējas apciemojuma saskaņošanas. Īpaši aicināti uz sadarbību tūristu grupu braucienu organizatori.

Muižā iespējams nakšņot un baudīt autentisku vietējo ēdienu, iepriekš piesakoties.

Ekspozīcijā ikviens var ne tikai izzināt Preiļu vēsturi caur stāstiem, senām fotogrāfijām un priekšmetiem, bet arī izpētīt Preiļu parkā augušā ozola gadskārtas un tajās atzīmētos vēstures notikumus, sākot ar miesta tiesību piešķiršanu Preiļiem 1852. gadā. Apmeklētāji ozola gredzenos var sameklēt arī savu dzimšanas gadskārtu un redzot, cik tuvu vai tālu tā ir no ripā atzīmētajiem nozīmīgiem vēstures notikumiem, apjaust sava dzīvesgājuma vietu Preiļu vēsturē!

Ozols auga Preiļu parkā iepretim Ievas un Ādama saliņai līdz 2017. gada lietainajai vasarai, kad negaisa laikā tika izgāzts ar saknēm. Pašvaldība ozolu sazāģēja dēļos, no kuriem paredzēts veidot mēbeles Preiļu pils interjeram. Savukārt ~10 cm bieza ripa tika nodota Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja rīcībā.

Saskaitot gadskārtu gredzenus, ozols izrādījās teju 170 gadus vecs. Precīzu tā vecumu pēc gredzeniem noteikt nav iespējams, jo jāņem vērā, ka līdz nozāģēšanas vietai, kas ir ~0,5 m no zemes, tas kā neliels kociņš auga vēl aptuveni 2-4 gadus.  

Ozola ripu apstrādāja Rēzeknes mākslas un dizaina vidusskolas Restaurācijas un Koka izstrādājumu dizaina izglītības programmu vadītājs Andris Anspoks. Noslīpējot koksni, atklājās, ka ozols ir glabājis sevī kādu noslēpumu – zilgani traipi liecina, ka tajā ir nonācis svins, iespējams – šāviņa rezultātā. Saskaitot gadskārtas, šis notikums var tikt attiecināts uz 20. gadsimta vidu. Kāpēc un kādā veidā svins ir nonācis ozolā, šobrīd pateikt nevar, bet pieļaujams, ka tas saistīts ar 2. pasaules kara un pēckara trauksmaino periodu.

Ekspozīcija “Gadskārtu ozols” veidota kā dinamisks atskats uz Preiļu miesta, vēlāk pilsētas attīstību pēdējo gadsimtu laikā, īpašu uzmanību pievēršot parkam, kas jau kopš savas izveides ir iedvesmojis ne tikai muižas īpašniekus un preiliešus, bet arī māksliniekus, fotogrāfus, ceļotājus, literātus.

Ekspozīcija atrodas blakus Preiļu Kultūras centram (Raiņa bulvāris 28) kreisajā pusē.

Atvērta muzeja darba laikā:

No novembra līdz aprīlim:
Otrdiena–piektdiena plkst. 11.00–18.00
Sestdiena plkst. 10.00–16.00
Svētdiena, pirmdiena brīva

No maija līdz oktobrim:
Pirmdiena–piektdiena plkst. 11.00–18.00
Sestdiena, svētdiena plkst. 12.00–18.00.

Tālrunis: 65322731; 25640398

Ieeja bezmaksas.

Dižkoku taka parkā sākas netālu no vēsturiskā Zirgu staļļa drupām, ejot uz Kapelas pusi. Pirmā koka atrašanās koordinātes: Lat: 56.287786, Lon: 26.726840. Dižkoku takai pie katra koka ir uzstādīts informatīvais stends ar informāciju par konkrēto dižkoku un norādi uz QR kodu, kuru noskenējot ar savu android sistēmas viedierīci, var atvērt dižkoku takas mobilo aplikāciju. Pirmo reizi to atverot, tiek piedāvāts uzstādīt viedierīcē aplikāciju, kur var izvēlēties vienu no piedāvātajām valodām. Kā arī Preiļu dižkoku takas aplikāciju ikviens var atrast Google Play Store vidē. Katrā informatīvajā stendā pie koka ir norādīts konkrētā takas dižkoka numurs.

Dižkoku mobilās aplikācijas informācija tiek piedāvāta vairākās valodās, tādējādi veicinot arī ārvalstu tūristu un parka apmeklētāju iespējas izzināt Preiļu parku, tā dabu un vēsturi. Sniegto informāciju var lasīt latviešu, lietuviešu, krievu, poļu, angļu un vācu valodās. Dižkoku takas informācijas pieejamība vairākās valodās tiek norādīta arī katra koka informatīvajā stendā, blakus QR kodam. Šādi ikviens individuāls parka apmeklētājs var uzzināt, ka informācija ir pieejama viņam ērtākā valodā.

Atverot minēto aplikāciju, tā tiek sasaistīta ar Google Maps un ikvienam ir iespēja kartē sekot līdzi dižkoku takas maršrutam, saprast pie kura koka atrodies dotajā brīdī un kur tālāk jādodas, lai atrastu nākamo no 16 dižkokiem. Tāpat arī, uzklikšķinot kartē konkrēto dižkoku, parādās tā attēls, lai būtu vieglāk dabā saskatīt un atrast konkrēto koku. Izejot visu dižkoku taku, ir iespēja interneta tiešsaistē padalīties ar sasniegto, to var izdarīt pie pēdējā 16.dižkoka mobilās aplikācijas informācijas.

Dižkoku mobilajā aplikācijā ir iespēja uzzināt informāciju par Preiļu parku, tā vēstures faktiem, kokiem un dabu. Papildu pie katra koka tiek uzdots jautājums, kura atbildi var uzzināt pie nākamā dižkoka, tādējādi pārbaudot savas zināšanas. Lai pastaiga dižkoku takā būtu atraktīvāka, pie katra koka tiek piedāvāta sportiska, jautra vai fiziska aktivitāte, kuru var veikt gan grupā, gan individuāli.

Ja vēlaties, iespēja saņemt arī drukātas Preiļu parka kartes ar iezīmētu Dižkoku taku (Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzejā, sezonas laikā arī Preiļu kapelā un pludmales kafejnīcā “Pampūkas”, Tūrisma informācijas centrā to darba laikā).

Ieteicamais laiks takā – 1,5 h. Bezmaksas.

Iepriekš vienojoties, TICā var pieteikt nelielu stāstījumu par parku (tālr. +371 29116431; +371 29100689) pirms došanās interesantajā pārgājienā!

Skulptūrdārzu ieskauj dekoratīvo stādu dārzs no 650 augiem un 120 augļu kokiem. Pāri dīķiem slejas divi 17 m gari tilti. Unikāls skulptūru komplekss tika atvērts 2006. gadā, divus kilometru attālumā no Aglonas Bazilikas, Egles ezera krastā.

To atklāja 19.gs. sākumā un uzcēla vannu dziedinātavu. Aglonas minerālūdenim bija gaišzaļa krāsa, sērūdeņraža smaka un sāļa garša. Ar to ārstēja dažādas hroniskas ādas slimības, iekaisumus un daudzas citas slimības. Ar laiku sērūdeņraža saturs avotā samazinājās, bet avota ūdens joprojām ir iecienīts un veldzē ceļotājus. Arī tagad 15. augusta svētkos pie avota cilvēki stāv rindās, lai varētu nobaudīt Svētavota ūdeni.

Šis koks simbolizē latviešu tautas likteni un izturību. Ozolam varētu būt apmēram 220 gadi. Par dižu koku atzīstams ikvienas sugas koks, kura apkārtmērs sasniedz noteiktu robežu. Piemēram, lai ozolu vai vītolu atzītu par dižkoku, tā stumbra apkārtmēram cilvēka krūšu augstumā jābūt vismaz piecus metrus lielam, dižbērzam, dižeglei, dižpriedei, melnalksnim – vismaz trīs metri, dižai liepai, vīksnai, gobai, osim – četri metri. Fintmuižas parka teritorijā atrodas divi dižozoli. Lielākā dižkoka apkārtmērs ir vairāk par 5 m.

Nostāsti liecina, ka uz šī akmens bija lūgšanu nams, kurā varēja saiet vairāki desmiti cilvēku.

Citos nostāstos teikts, ka zibens sašķēlis akmeni divās daļās, un vēlāk zemnieki vienu akmens daļu izlietojuši ēku pamatu būvē un tuvējo dzirnavu celtniecībā. Vārds “Kameņeca” ir atvasinājums no poļu valodas „Kamieniec”. Tieši šis akmens devis nosaukumu muižai un arī ciematam, kuru gan, ierodoties klostermāsām un nodibinot klosteri 1927. gadā, pārdēvēja par Jaunaglonu.

Vienīgi ziemeļu nogāzē vēl var saskatīt divas terases. Domājams, ka kādreiz terases apjozušas visu pilskalnu. Pirmie iedzīvotāji te apmetās pirms 3000 gadiem. No šī laika atrasti viņu pavardi, māla trauki, akmens un kaula darbarīki, kaula rotadatas, piekariņi – amuleti no dzīvnieku zobiem. Reti kura vieta Latvijā ir tik bagāta ar arheoloģiskajiem atradumiem kā Madelānu pilskalns. Uzplaukumu pilskalns piedzīvoja 12.-13. gs., kad te dzīvoja latgaļu feodāļi ar saviem padotajiem. Pirmās celtnes būvēja pie nocietinājumiem. Vēlāk, iedzīvotāju skaitam pieaugot, apbūvēja arī pilskalna vidu. Pēc hronista J. Riviusa ziņām, Aglonā 1263. gadā esot nogalināts un apglabāts Lietuvas apvienotājs valdnieks Mindaugas ar dēliem Rukli un Rupeiķi. Mindaugs bija aprecējis Madelānu pilskunga meitu Martu.

Akmens augstākajā vietā iekalti pieci vienādi, nelieli, konusveidīgi iedobumiņi, kuru diametrs ir 5 cm un dziļums 2,5 cm. Akmeņi ar šādiem iedobumiem tiek uzlūkoti par senajām ziedojumu vietām – kultakmeņiem. Uzskata, ka šādu dobumakmeņu izplatības robeža atrodas Latvijas vidusdaļā. Ruskuļu Lielais akmens ir pagaidām vistālāk uz dienvidiem atrastais šāda veida piemineklis Latvijā. 1979. gada arheoloģiskajos izrakumos atklāja ugunskura vietu pie akmens, visticamāk ugunskurs bija saistīts ar kultakmens izmantošanu senajos laikos.

Aizsardzības kategorija: dabas parks, Natura 2000 teritorija
Administratīvais iedalījums: Aglonas novada Aglonas pagasts
Platība: 1260 ha
Dibināšanas gads: 1977
Dabas vērtības: Teritorija dibināta, lai aizsargātu Latgales augstienei raksturīgo ainavu ar tās dabas vērtībām. Bez Ciriša ezera ietilpst arī Ruskuļu ezers ar aizaugošo, seklo, pārpurvoto apkārtni, kurā konstatētas retas augu sugas. Nozīmīga Eiropas direktīvas biotopa – veci platlapju meži – aizsardzības vieta. Visās salās kopumā konstatētas 349 vaskulāro augu sugas, no kurām 4 ir īpaši aizsargājamas sugas. Upursalā konstatēta arī ES Biotopu direktīvas 2.pielikuma augu sugas – spilvainais ancītis un zaļā divzobe.

Cirīšu ezera vidējais dziļums- 5 m, lielākais dziļums- 10,5 m. Ezerā atrodas 8 salas. Lielākā no salām ir Upursala jeb Kalna sala- 16 ha platībā, kurai ir dīvaina forma, kas atgādina Mēness sirpi.Tā paceļas 20m virs ezera līmeņa. Dabas lieguma statuss ir arī pārējām ezera salām- Ošu jeb Jokstu, Liepu, Alkšņu, Mazajai Alkšņu , Laiviņu, Akmeņu, Jaunai salai. 2004.gadā apstiprināti dabas parka “Cirīšu ezers” individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi (MK noteikumi nr.94.) Teritorijai ir noteikti izmantošanas ierobežojumi un attīstams tikai videi draudzīgs tūrisms. Nelielajā parka sauszemes teritorijā konstatēts liels augu sugu skaits – vairāk kā 600 ziedaugu un paparžaugu sugas, Latvijā ir konstatētas ap 1500 sugas. Sastopami vairāk kā 10 apdraudēti un aizsargājami sugu augi. Dzīvnieku valsts izceļas ar lielu daudzveidību. Parkā konstatētas vairākas īpaši aizsargājamas dzīvnieku sugas. Labvēlīgi apstākļi migrācijas un ligzdošanas laikā ir arī putniem. Cirīša ezerā konstatētas vairāk kā 10 zivju sugas. Dabas parka teritorijā atrodas dižakmens – Ruskuļu lielais akmens, latgaļu pilskalns- Upurkalns Upursalā. Upursala ir bijusi sena centrālā pagāniska kulta vieta kopš I.g.t.p.m.ē. Viens no nostāstiem vēstī, ka Upursalā upurētas meitenes, vēlāk mājlopi. Priesteri pētījuši uz kuru pusi nosveras dūmu grīste, ja pret Voguļu sādžu- upuris pieņemts, ja pret Aglonu – noraidīts.

 Pirmo reizi rakstos Vārkavas muiža pieminēta 1583.gadā kā daļa, kas piederēja Rēzeknes starastijai, kura, savukārt, tika iznomāta dižciltīgajam Bernardam Oledenbokumam

       Vietā, kur šobrīd atrodas Vecvārkavas administratīvais centrs, 16.gs. izveidojās tā saucamais tirdzniecības foļverks( no poļu valodas ``foļverks``- pusmuiža), tajā tirgotāji iepirka Polijas karaļa vajadzībām dažādas preces- kokmateriālus, dzīvnieku ādas. Šīs preces pa Dubnu tika nogādātas līdz Daugavai, pa kuru tika transportētas uz Rīgu. Vēlāk šo tirgotāju foļverku pārdēvēja par Vārkavas foļverku.

     18.gs. Vārkavas muiža tapa par grāfu Borhu īpašumu. 1746. gadā Polijas karalis  Augusts III apstiprināja Jana Borha privilēģiju uz Vārkavas un Vilcānu muižām.1784. gada rakstos ir minēts, ka Vārkavas foļverkā atrodas koka māja ar dārzu un no koka būvēta Uniātu baznīca. Grāfu Borhu dzimta izputēja un Vārkavas muižu nopirka tās bijušais pārvaldnieks Mihails fon Reuts.

       19.gs. Vārkavas folverks kļuva par patstāvīgu muižu, un tad arī tika uzcelta Vārkavas muižas mūra pils un netālu no tās Vārkavas draudzes mūra baznīca.Vēstures avotos nav precīzu ziņu par pils tapšanas gadu, vien minēts fakts, ka vecā kungu māja nodegusi, un tādēļ 19. gs. otrajā pusē, ap 1865. gadu, tika uzcelta šī jaunā mūra ēka, tā varēja būt uzcelta arī agrāk un šai laikā papildināta, par ko liecina dažādas arhitektūras nianses, kas bija raksturīgas noteiktam laikam.

       1912. gadā muiža un Vārkavas pils piederējusi poļu muižniekam Benislavskim. Kad 1912. gadā Benislavskis muižu pārdeva un to iegādājās būvuzņēmējs, dzelzceļu būvētājs Krievijā un Persijā, miljonārs Dorimedonts Aļeiņikovs (1866-1919), sākās intensīva tās saimniecības attīstība – muižā ievilka elektrību, ūdensvadu, uzcēla dzirnavas, ierīkoja kokapstrādes un vilnas apstrādes darbnīcas, iekopa plašu ābeļdārzu, sāka lietot tā laika modernākās lauksaimniecības mašīnas. Īpašu vērību veltīja sugas liellopu un zirgu audzēšanai. Muižnieks plānoja uzbūvēt dzelzceļu, kas savienotu Aglonas un Nīcgales stacijas, taču kara sākums to izjauca. 1919. gadā muižu lielinieki izlaupīja un izpostīja. Muižnieks no pārdzīvojumiem saslima un 1919. gadā nomira. Apbedīts Rožkalnu pagasta Dubencas vecticībnieku kapos.

       1920. gadā Latvijas valdība muižu nacionalizē, bet 1922. gadā nodod Vārkavas 2. pamatskolas lietošanā. Vēlāk uz šīs bāzes tiek dibināta Vārkavas vidusskola, kura šai ēkā atradās līdz 1979. gadam, bet pēc tam vairākus gadus ēka tika izmantota dzīvokļiem, skolas inventāram. 2000. gadā sākās Vārkavas muižas pils atjaunošanas darbi, un 2004. gadā notika svinīga pils atklāšana, kad lielākā daļa telpu bija jau izremontētas.

       Pašlaik Vārkavas muižas pils ēkā ir izvietojusies Vārkavas apvienības pārvalde, Upmalas bibliotēka, Vārkavas novada kultūras centrs, ģimenes ārstes prakse.

       Vārkavas muižas pils ir Valsts aizsargājamo nekustamo pieminekļu sarakstā un Vārkavas parks ap pili ir dabas piemineklis.

Ozolu ir samērā viegli atrast. Kā labs orientieris kalpo krucifikss ceļa malā. Aiz tā pļavas malā ir redzams arī sirmais ozols. 

Nosaukums, tips un atradumi liecina ka „Pilišķukalns” ir viens no vecākiem pilskalniem šai apvidū.

Koka apkārtmērs ir vairāk nekā 4,12 m. Dobumā sastopama īpaši aizsargājamā suga – marmora rožvabole (Liocola marmorata F.).

Koka apkārtmērs ir vairāk nekā 4 m.

Skaists, kukuļveida pilskalns ar apļveida aizsardzības sistēmu. Apdzīvots no 1. g. t. p. m. ē. vidus līdz 1. g. t. vidum. Ir daļēji postīts, jo līdz 2.pasaules karam tika apstrādāts. Tas ap 50 m garš, ap 35 m plats. No pilskalna paveras plašs skats uz ezeru. Aptuveni 20 m augsts. 

Saskaņā ar Dabas aizsardzības pārvaldes informāciju, Pelēču ezera purvs ir nozīmīga pārejas purvu un slīkšņu aizsardzības vieta (kas veidojas, aizaugot Pelēču ezeram). Tajā ir retas vaskulāro augu un sūnu sugas.

Netālu atrodas viesu nams "Duni", Kalvānu pilskalns (Novoseļjes kapsēta), gar ezeru ved garo pārgājienu taka "Ezertaka". 

2022.gada vasarā pie ezera tiek izbūvētas laipas un neliels skatu tornis. 

Vidējais dziļums ir 4.9 metri, bet maksimālais dziļums - 11.5 metri. Ezera malā atrodas Gūteņu pilskalns (koordinātas: 56.098782, 26.922426), cauri tek Tartaks. Piemērots laivošanai un makšķerēšanai. Netālu atrodas Augškalnes katoļu baznīca. 

Saukts arī par Džerlaku, Gerlaka vai Gerlaku ezeru. Vidējais dziļums ir 0,9m, bet maksimālais 2,8 m. 

Kādreiz kalpojusi gan par klēti, gan dzīvojamo māju.

19.gs. 2.pusē minēts, ka koka baznīca ir sliktā stāvoklī. 1905.gadā tā tika atjaunota un tai piebūvēja sakristeju. 1933.gadā Pieniņos nodibināja no Preiļiem atsevišķu draudzi. Pēc jaunās baznīcas izbūves koka baznīcas ēka izmantota saimnieciskām vajadzībām. Zem ēkas atrodas mūra pagrabi. 

Kā norādījusi Latgales sakrālās mākslas un kultūras mantojuma pētniece R.Kaminska, tad "Pieniņu vecā baznīca ir raksturīga Latgales 19.gs. pirmās puses sakrālā koka celtne, kur tautas celtniecības paņēmieni sasaistīti ar klasiskās ordera arhitektūras formu lietojumu". 

Pilskalns ir aizaudzis un daļēji nolīdzināts. Tomēr tā augšā ir viegli izejams krūmājs un daži izteiksmīgi akmeņi. Vietējie ļaudis stāsta, ka, iespējams, blakus atradusies arī kapsēta, jo ik pa laikam pļavās blakus kalnam atrod kaulus. 

Vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. 

Kalns atrodas pie Pelēču un Limankas ezeriem. Lai gan ne ļoti izteikti, tomēr redzami nocietinājumu grāvji un vaļņu pazīmes. 

Jezufinovas muiža celta 19.gadsimtā (1860-1863), neorenesanses stilā.

Jezufinovas muiža līdz 1922. gadam piederēja muižnieku Molu dzimtai.

Muižā savas skolotājas gaitas 1906.gadā iesākusi ievērojamā Latgales kultūras darbiniece Naaizmērstule (Rozālija Tabine). Muižas saimnieks Vaclavs Mols bija izveidojis privātskolu saviem un kalpu bērniem, tajā Naaizmērstule mācīja latviešu un krievu valodu, rakstīšanu un rēķināšanu.

Jezufinovas muižā no 1922. līdz 2003. gadam bija ierīkota Ārdavas pamatskola. 1934.gadā Helena Broks (1905-1975) tika gadā tika norīkota par Jezufinovas muižas pamatskolas direktori.

Apdzīvota vieta Ārdava veidojusies ap bijušās Jezufinovas muižas centru pēc dzelzceļa līnijas atklāšanas.

Otrā pasaules kara laikā muižas ēkā atradās Vācu armijas štābs. 1840. (dažos avotos – 1842.gadā) gadā vietējie sarkanās armijas partizāni uzspridzināja vācu vilcienu, kas veda munīciju uz Rēzekni. Sprādziena rezultātā bija cilvēku upuri – bojā gāja  Mickānu ģimene: dēls žurnālists un literāts Vincents Mickāns, viņa tēvs dzelceļnieks Joahims Mickāns un māte Petronelija Mickāne (mirusi no ievainojumiem Daugavpils slimnīcā). Visa ģimene apbedīta Aglonas kapos. Sprādziena rezultātā cietuši arī muižas pamati. Veco skolas ēku, vāciešiem atkāpjoties, bija plānots uzspridzināt, jo tika atrastas pagrabā mīnas, ko uzgāja Ārdavas partizāni.

Ciems izaudzis padomju gados līdz 1975. gadam, kā Ārdavas ciema padomes centrs.

No muižas kompleksa šobrīd saglabājusies arī parks un saimniecības ēka, kur vācu laikā tika ierīkots zirgu stallis, vēlāk atradās darbnīcas un internāts.

Preiļu pils rietumu torņa 1. stāva daļā var izbaudīt interaktīvu 5D video ekspozīciju par amatniecību Latgalē.

Interaktīvajā video ekspozīcijā tiek piedāvāti 12 stāsti (divās video īsfilmās) par pazīstamiem amatniekiem Preiļu novadā un visā Latgalē. Skatītāji var vērot, kā  amatu prasmes no pagātnes ir attīstījušās līdz mūsdienām. Ūdens smidzināšana, vējš, siltais gaiss, dūmi un smaržas, kas stāstiem caurvijas pāri, ir mazā video ceļojuma pavadoņi.

Pieteikties var zvanot pa tālruni +371 29100689, Preiļu novada TAIC

Ekspozīcija tapusi Latgales plānošanas reģiona īstenotā Latvijas – Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas 2014.-2020. gadam projekta LLI-539 “Amatu prasmes tūrisma telpā/ Tour de Crafts ietvaros. Šī projekta ietvaros Preiļu novada pašvaldība veica infrastruktūras uzlabošanas darbus Preiļu pilī, kur izremontētās telpās ir izvietota unikāla 5D ekspozīcija par amatniekiem.

Pirmā Galēnu baznīca bija celta no koka 1743.gadā. Šo baznīcu cēlis grāfs Borhs par saviem līdzekļiem. Baznīca pastāvēja vairāk nekā 160 gadu un tās lielums bija 245 m2. Jauno mūra baznīcu atļāva celt tikai vecās koka baznīcas vietā. Tāpēc to nojauca, pārcēla aiz lielceļa un tur no jauna uzbūvēja. Jaunās baznīcas celšanas laikā tā kalpoja kā pagaidu baznīca. Torņa tad vairs tai nebija, tikai galā krusts. Pēc t am, kad bija uzbūvēta jauna baznīca, šī ēka kalpoja gan kā veikala telpas, gan kā zāle kora mēģinājumiem un kā izrāžu zāle. Pēc otrā pasaules kara tajā bija veikala telpas un tā nodega 1945.gadā. Tagadējo mūra baznīcu cēla vecās koka baznīcas vietā prāvests Staņislavs Žvegzda. Viņš to uzcēla divu gadu laikā – no 1910.g. līdz 1912.g.
Tautā ir nostāsti, ka vēl pirms šīs baznīcas Galēnos, bijusi maza kapela, kas atradusies pie presbiterija dārza labajā stūrī. Pierādījumu tam trūkst. Galēnos jezuītiem bija misiju punkts, kur dažreiz noturēja dievkalpojumu Preiļu jezuīti. To apstiprina fakts, ka 1715.gadā kāds Galēnu zemnieks iet uz Preiļiem pie misionāra – jezuīta, lai rastu sev garīgu mierinājumu. Senos laikos Galēnu draudzei piederēja triju muižu ļaudis: Galēnu, Polkorones un Aleksandropoles.
Tagadējo mūra baznīcu cēla vecās koka baznīcas vietā prāvests Staņislavs Žvegzda. Viņš to uzcēla divu gadu laikā – no 1910.g. līdz 1912.g. Baznīcu ceļot, bija ļoti bargs muižnieks. Viņš pieprasīja maksu pat par ūdeni un granti, ko lietoja būvēšanai. Tāpēc ūdeni zemnieki ņēma no kāda avota un granti veda no tālienes. Līdzekļus deva paši draudzes locekļi. Lai baznīcu ātrāk uzceltu, tai grīda ir bez kāda pacēluma. Arī tāpēc, ka grants bija pie muižnieka ļoti dārgi jāpērk. Tāpat torņu būve sarauta un nav pilnīgi izveidota pēc plāna. Strādniekiem prāvests labi maksājis, tāpēc peļņas nolūkā darbos gājuši arī draudzes locekļi. Pēc baznīcas uzcelšanas prāv. S.Žvegzda izbrauca uz Lietuvu. Arī jaunā baznīca, tāpat kā vecā, ir veltīta sv.Gara godam. 1914.gadā Galēnu jauno baznīcu konsekrēja metropolīts V.Kļučinskis. Svinībās baznīcas cēlējs pr.S.Žvergzda nepiedalījās “kā persona non granta metropolita priekšā”, kaut gan bija iebraucis Galēnos.
Baznīca ir celta no šķeltiem akmeņiem ar diviem sarkanu ķieģeļu torņiem. Jumts cinka skārda ar mazu tornīti virs sakristejas. Grīda no cementa flīzēm, bet griesti no koka, loka velvē veidoti un apmesti. To smagums balstās uz mūra pīlāriem, kas baznīcu sadala trijās navās.
Baznīcā trīs altāri. Lielais altāris ir divu stāvu – augšā un apakšā. Tajā ir šādas gleznas: sv. Gara atnākšana virs apustuļiem, sv. Jāņa kristītāja un sv. Bērtuļa apustuļa. Labajā pusē sānu altārī ir Aglonas Dievmātes glezna. Tai priekša nolaižama Jaunavas Marijas debesīs uzņemtās glezna. Otrajā sānu altārī ir sv. Jura un sv. Kazimira gleznas. Visi altāri no koka. Tāpat no koka ir ambons. Presbiterija abās pusēs sakristejas. Kreisajā pusē sakristejā ieeja no ārpuses, un šī sakristeja kalpo par baznīcas lietu noliktavu. Otrajā sakristejā glabājas liturģiskās drēbes un trauki. Tie visi ir iegādāti prāvesta B.Grišāna laikā. Pēc prāvesta P.Bružas nāves draudzes nevienprātības dēļ iepriekš iegādātie aizgāja zudumā. Presbiteriju no baznīcas atdala koka dievgalds. Ir plašas kora telpas ar ērģelēm. Logu rāmji no dzelzs. Baznīcā vēl paturēti daži priekšmeti no vecās baznīcas: gleznas, lustra, procesijas krusts, ko 1907.gadā dāvinājusi Monika Apeinis. .
1920.gadā bīskaps A.Springovičs izvēlējās Galēnus par savu vasaras apmešanās vietu. Te viņš 1920. gada 29.augustā iesvētīja pirmo priesteri savā dzīvē – Antonu Oļševski.
Draudzes kapos ir apbedīti prāv. A.Punculis (kara kapos) un P.Bružas. Abiem ir kapu pieminekļi. Uz Maltas-Trūpu kapsētā ir koka kapela. Tā celta salīdzinoši nesen un ir ļoti vienkārša: ap kapu krustu ierakti 6 stabi, kas apšūti ar dēļiem. Virsū skaidu jumtiņš. Pārējos kapos nekādu kapliču nav.
Apkārt baznīcai ir zems mūra žogs ar dakstiņu jumtu. Baznīcas vārti no dzelzs, sarkanos ķieģeļu stabos. Pie presbiterija baznīcas dārza kreisajā stūrī ir no akmeņiem mūrēts zvanu tornis. Tas vēl palicis no vecās baznīcas laikiem. Zvanu tornī ir četri vara zvani. Viens no tiem 6 pudi, otrs 3 pudi un pārējie divi pus puda smagi. Lielākie atlaidu svētki ir Vasaras svētkos (40 st.), Sv. Jāņa Kristītāja un sv. Bērtuļa Ap. Dienā. 1899.gadā draudzē bija 2335 vīrieši un 2328 sievietes. 1939.gadā notika bīskapa J.Rancāna kanoniskā vizitācija. Sprediķi teica S.Vaikuļs. Zīmīgi, ka pēc bīskapa iebraukšanas, naktī lietus izskaloja pamatus goda vārtiem un tie apgāzās. Drīz pēc tam nomira prāvests P.Bružas (no 1859.g līdz 1863.g. prāvests bija S.Lupeiko un vikārs Antons Bortkevičs)

Preiļos 1676. gadā muižkungs Borhs uzcēla nelielu koka baznīciņu un nodeva to jezuītu aprūpē.

1771. gadā vai 1772. gadā muižnieks Jāzeps Borhs uzcēla jaunu - Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas godam veltītu - baznīcu. To esot iesvētījuši dominikāņi. 1873.gadā Preiļu draudzes prāvests Jarockis bija nodomājis remontēt veco baznīcu tāpēc sasauca pagasta sanāksmi. Pagasta sanāksmē nolēma, ka nevis remontējama vecā baznīca, bet gan jāceļ jauna baznīca. Atļauja jaunas baznīcas celšanai tika saņemta 1878. gadā. Veco baznīcu nojauca, bet līdz jaunās baznīcas uzcelšanai (1886), dievkalpojumus noturēja muižas parkā, kur atradās 1817.g. grāfu Borhu būvētā kapela.

Baznīcas celtniecība tika pabeigta 1886. gadā, to iesvētīja Preiļu prāvests Pēteris Paulins Danusevičs. Tā paredzēta 1200 dievlūdzējiem. Preiļu baznīca ir 28 m gara (bez presbiterija un priekštelpas) un 31 m plata celtne ar skārda jumtu, celta no pelēkiem laukakmeņiem. Baznīcas tornis ir 30 m augsts, bet ar krustu 33,35 m.  Ap baznīcu ir dārzs, ko ieslēdz akmens mūra žogs ar skārda jumtu. Pie ieejas dievnamā ir sarkanu ķieģeļu vārti. Dārza abos stūros ir divas nelielas kapelas. Tornī atrodas trīs zvani. "Svētais Pēteris" - lielais zvans, "Svētais Francisks" - vidējais un "Svētā Terēzija" - mazais zvans. Ir ērģeles, ko 1938. gadā uzstādīja Kolbes firma. Par godu baznīcas 100 gadu jubilejai baznīcas dārzā uzstādīta Latgales mātes statuja (tēlnieks B.Buls) 1993. gadā pie baznīcas atklāts piemineklis politiski represētajiem (tēlniece Vija Dzintare).

 Mājaslapa: www.preili.lv/bazneica/divkolpuojumi.htm

Preiļos vecticībnieku lūgšanu nams pastāvēja jau 30. gados. Atradās Raiņa bulvārī (Liepu iela). Neliels koka namiņš ar vienu torni. Piemiņai palikuši tikai vārti, jo 1962. gadā dievnamu slēdza un pēc tam nojauca.

1990. gadā Preiļu vecticībnieku draudzes priekšsēdētājs Vasilijs Hrapunovs ierosināja un arī sāka realizēt ideju par Vecticībnieku baznīcas uzcelšanu Preiļos. 1990. gadā Sankt - Pēterburgā bija pieteikts projekts un 1992. gadā jau sākās celtniecība. Projekta autors ir arhitekts P.Mirošnikovs. Vasilijs Hrapunovs organizēja ziedojumus, vadīja strādniekus, pats lika sienas un mūrēja krāsnis.
1996. gada 24. novembrī celtniecība tika pabeigta un dievnams iesvētīts. Tas celts par vietējās vecticībnieku draudzes līdzekļiem un privātajiem ziedojumiem.

Senos laikos Jasmuižas kapos bijusi neliela koka baznīciņa. Kad tā celta, nav zināms. 1815. gadā ap šo baznīciņu muižkungs Ksaverijs Šadurskis uzcēla jaunu mūra baznīcu, veltītu Svētā Krusta paaugstināšanas godam. Baznīca bija 24 m gara, 12 m plata un 10 m augsta, tai bija taisnstūra forma. Zem lieveņa, uz sienas esot bijuši uzgleznoti Sv.Pētera un Pāvila attēli. Baznīca bijusi bez torņa. Tāda baznīca pastāvējusi līdz 1926. gadam. Prāvesta Ostrovska darbības laikā baznīcu nojauca, atstājot tikai mūrus. Lai piebūvētu kapelu, sānu sienas tika izlauztas 9 m platumā, tādejādi katrā sānā tika uzbūvēta 9 m plata un 3 m gara kapela. Arī no priekšpuses baznīca tika pagarināta par 6 metriem, virs pagarinājuma tika uzlikts neliels tornītis. Jasmuižas baznīca ir 15 m gara un 20 m plata vairāknavu krustveida telpa.

Vēsturnieks S.Saharovs 1939. gadā izdotajā grāmatā "Pareizticīgo baznīcas Latgalē" atzīmējis, ka Jasmuižas pareizticīgo baznīca uzbūvēta 1904. gadā ar  muižnieka Grigorija Kuzņecova un viņa dēla Ņikitas gādību. No valsts kases saņemta palīdzība 4500 rubļu apmērā. Tā paša gada 8. jūlijā dievnams iesvētīts Jaunavas Marijas godam. Mūra celtnes izmēri 22 x 5 m, ar diviem kupoliem un zvanu torni. Uz 1938. gada 1. janvāri baznīcēnu skaits ir bijis 142 cilvēki, kas dzīvo tuvākā un tālākā apkaimē, pat līdz 20 kilometriem tālu.

Pirmā Nīdermuižas baznīca bija no koka, celta 1748. gadā. 1875. gadā baznīcu paplašināja, bet 1892. gadā pilnīgi restaurēja. 1898. gadā baznīca nodega, ugunsgrēks esot izcēlies no tribuļa (kūpināmais trauks), vējam iekvēlinot tajā ogles. Lai būtu vieta, kur noturēt dievkalpojumu, līdz jaunas baznīcas uzbūvēšanai tika uzcelta neliela koka kapliča. Tā atradās aiz tagadējā baznīcas žoga ābeļu dārzā pretī presbitērijam. Nodegušās baznīcas vietā prāvests Jāzeps Andžejevskis 1901. gadā uzcēla jaunu mūra baznīcu. Baznīcas celšanai līdzekļus deva draudzes locekļi un daži labvēļi no Lietuvas un Pēterpils. Baznīcā ir ļoti skaists kokgriezumiem bagātīgi rotāts lielais altāris, kuru prāvests Andžejevskis nopirka no kādas jau slēgtas baznīcas Lietuvā. Nīdermuižas baznīca ir 16 m gara un 14 m plata vairāknavu celtne ar cementa grīdu un skārda jumtu. 1977. gadā jumts un torņi nokrāsoti ar eļļas krāsu. Ap baznīcu ir mūra žogs.
Sākotnēji draudzi apkalpoja priesteri no Daugavpils. 1727. gada 22. aprīlī Polijas karalis Augusts apstiprināja Daugavpils katoļu baznīcas privilēģijas uz Nīdermuižu, kā arī uzdeva Daugavpils draudzei Nīdermuižā uzcelt jaunu baznīcu. Nīdermuižas metriku grāmatas baznīcas arhīvā bija saglabājušās no 1744. gada. Tātad jau pirms 1748. gada te bijusi baznīca, iespējams, kāda kapela. Vēlāk šeit prāvesti strādāja patstāvīgi.
Nīdermuižas baznīca nav atradusies draudzes centrā, bet tikai 2 km no Jasmuižas katoļu draudzes robežas, tāpēc tuvāko Jasmuižas katoļu draudzes sādžu iedzīvotāji 1957. g. 17. decembrī lūdza Rīgas arhibīskapu metropolītu, lai viņus pievienotu Nīdermuižas draudzei. Motivācija bija sekojoša: līdz Jasmuižas baznīcai 13 km, bet līdz Nīdermuižas baznīcai 2 km. Arhibīskaps Antonijs Springovičs to ņēma vērā un draudzei pievienoja sešas sādžas, kopā 133 cilvēkus.

Aglonas bazilika ir viena no pazīstamākām svētvietām pasaulē, iekšpusē atrodas krusta velves, arkas, kolonnas, kas bagātīgi dekorētas rokoko stila rotājumiem. Aglona un tās sirds nenoliedzami ir Aglonas katoļu baznīca ir Latvijas katolicisma centrs un pasaules nozīmes svētvieta.

Aglonas bazilikas rašanās pirmsākumi

Publikācijas ir atrodami vairāki varianti, kuros tiek aprakstīta Aglonas bazilikas rašanās vēsturē, taču jāsaka, ka tas klasiski ir izveidojies par Latvijas nozīmīgāko katoļu garīgo centru un pasaules mēroga svētvietu, kur ik gadu Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienā 15. augustā ierodas simtiem tūkstošu svētceļnieku no visas Austrumeiropas. Pēc jaunākajām zinātnieku atziņām Aglona, kā viens no baltu tautu apdzīvotiem centriem, pazīstama jau kopš 1800. – 500. gada pirms Kristus dzimšanas. Kādreiz te auga biezi egļu meži, kas kopā ar bagātīgo ezeru un upju sistēmu veidoja labvēlīgu dabisko vidi novada agrai apdzīvotībai. No egles nosaukuma Aglona arī ieguva savu vārdu (egle vietējā izrunā – agļa). Saglabājušās vēstures liecības apstiprina, ka tā jau izsenis veidojusies kā baltu cilšu – latgaļu – svētvieta. Pirmo vēstures avotos pierakstīto ziņu par Aglonu kā piederošu jau kristīgajai kultūrvidei varētu minēt 1263. gada traģiskos notikumus, kad te tika nogalināts karalis Mindaugs ar saviem diviem dēliem Rukli un Rupeiki. Līdz mūsdienām ir saglabājusies leģenda par karalieni Martu, kura it kā bijusi Madelānu pilskunga meita, bet Aglonas bazilikas apvidū Madelānu pilskalns ar senpilsētu kādreiz bija ievērojams politisks un saimniecisks centrs.

Aglonas koka dievnama iesvēte

Vēl 18. gs. sākumā vietējie latgaļi turpināja dzīvot saskaņā ar savu mitoloģisko pasaules redzējumu. 1697. gada muižture, Ieva Justīne Šostovicka, ar toreizējā Livonijas bīskapa, Nikolaja Poplavska, (1683-1709) atbalstu aicināja Viļņas dominikāņus izveidot Aglonā klosteri un draudzes skolu. 1688. gadā Aglonā ieradās Viļņas dominikāņu klostera priors tēvs Remigijs Mosokovskis. Vienā no latgaļu sakrālajiem centriem viņš izvēlējās vietu baznīcai un klosterim. Jau 1699. gadā uzkalnā pacēlās klostera ēka, bet gadu vēlāk arī pirmais vienkāršais koka dievnams. 1751. gada 10. septembrī Livonijas bīskaps Jāzeps Dominiks Puzina (1741-1752), trešo reizi apmeklējot Aglonu, iesvētīja koka baznīcu.

Mūra baznīcas izveide 18.gadsimta vidū

Kad 1699. gadā celtā vienkāršā koka baznīca gāja bojā, tās vietā 1768.-1780. gadā uzcēla mūra klostera ēku un staltu baroka stila baznīcu ar diviem 60 m augstiem torņiem. 1824. gadā dominikāņi pasūtīja klosterim līdzās esošā avota ekspertīzi. Pēterburgas Medicīnas akadēmijā veiktās analīzes liecināja, ka sēravota ūdens var kalpot medicīniskiem nolūkiem, tāpēc ātri tika uzbūvēta vienkārša slimnīca ar 10 vietām. Aglonā bija arī draudzes skola, kur bērnus pilnībā nodrošināja ar visu nepieciešamo mācībām un dzīvei. 19. gadsimta 20. gados Aglonā atklāja garīgo semināru. Iekļaujot tagadējās Latvijas teritoriju Krievijas impērijā, pret Aglonas klosteri sākās represijas, lai gan tas bija vienīgais no astoņiem Vitebskas guberņas katoļu garīgajiem ordeņiem, kuru neslēdza. Taču tā iemītniekus izdzenāja, bet klosteri pārvērta par savdabīgu cietumu – tajā ieslodzīto statusā nometināja aktīvākos un nepakļāvīgākos katoļu priesterus, kā arī tur pēdējo mājvietu rada veci un slimi garīdznieki.

Aglonas bazilika Pirmā un Otrā pasaules karu laikā un pirmās ģimnāzijas

Pirmā pasaules kara laikā Aglonas bazilikas klosterī bija gan bataljona štābs, gan lazarete, bet 1918. gadā, kad ienāca boļševiki, viņi cerēja atrast noslēpto zeltu, tāpēc demolēja klostera un bazilikas pagrabus un laupīja apbedījumus. Latvijas pirmās neatkarības laikā laikaposmā no 1918. līdz 1940. gadam Aglonā atklāja Garīgo semināru, ka bija viena no labākajām augstākās izglītības mācību iestādēm, vīriešu ģimnāziju, un vēlāk – arī sieviešu ģimnāziju. Arī padomju varas gados visiem spēkiem tika veicināta tradīciju un ticības izdeldēšana.

Aglona bazilika  - „Basilica Minoris” un pirmie svētceļojumi uz Aglonu

Atzīmējot Aglonas bazilikas 200 gadu jubileju 1980. gadā, Romas pāvests Jānis Pāvils II tai piešķīra „Basilica Minoris” titulu, kas ir “mazās bazilikas” tituls, šāds tituls Latvijā ir tikai Aglonas bazilikai 1989. gada 7. augustā no Rīgas uz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā devās pirmais pēc 50 gadiem svētceļnieku pulciņš, kurš visu garo ceļu gāja kājām. Tajā piedalījās svētceļnieki gan no Rīgas, gan arī no visas Latvijas, kas visu pārsimts kilometru garo ceļu, veica kājām, ar dziesmām un lūgšanām. 1989. gada 15. augustā Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētkos pirmo reizi pēc daudziem gadiem euharistiskā procesija notika ārpus baznīca žoga, bet dārzā pirmo reizi notika dievkalpojums latviešu valodā.

Aglonas bazilikas 15. augusta svētki.

15. augusts ir Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki – vieni no galvenajiem katoļu Baznīcas svētkiem, kas tiek svinēti par godu Jaunavai Marijai, Jēzus Kristus Mātei. Evaņģēlijā šis notikums nav aprakstīts, bet baznīcas tradīcijā ir drošas liecības par šo faktu. Aglonā šie ir galvenie gada svētki un uz tiem parasti ierodas katrs Latvijas katolis, kas vēlas kopā ar saviem ticības brāļiem svinēt svētkus Dievmātei. Šajā dienā svinīgi dievkalpojumi notiek visās Latvijas katoļu baznīcās, taču galvenā uzmanība pievērsta Aglonas bazilikai, kur atrodas Aglonas Brīnumdarītājas Dievmātes svētglezna. Šo svētku svinēšanu kā dogmu Romas pāvests Pijs IX pasludināja tikai 1950.gada 1.novembrī, lai gan svētki svinēti sen.

Leģendas par Aglonas brīnumu

Par Aglonu stāsta ne vienu vien brīnumu. Piemēram, kāds zemnieks Kristaps Mateisāns no Spīku ciema pāri Cirīša ezeram bija vedis uz Aglonu bērnu kristīt. Airējoties pāri ezeram, sacēlusies liela auka un viļņi sākuši svaidīt laivu, un zemnieks, valdīdams to, nav pamanījis, kā bērns iekritis ezerā. Apjautis nelaimi, Kristaps sācis skaļā balsī piesaukt Aglonas Dievmāti. Un tajā pašā brīdī bērns atradies krasta tuvumā – krastmalā esošie cilvēki to dzīvu un veselu izvilkuši no ezera.

Aglonas bazilikas Dievmātes dziedinošā ikonā

Ieejot baznīcā, kā jau tas ir ierasts, pirmais ko ierauga cilvēka acs, ir altāris ar savu krāšņo, bet tai pat laikā vienkāršo noformējumu. Taču Aglonas bazilikas aura ir tik īpaša, ka nav iespējams novērst acis no svētbildes “Aglonas Brīnumdarītāja Dievmāte” (17. gs.), kuru atsedz tikai svinīgos gadījumos reliģisku svētku laikā. No tās plūst tik silta un tikai mātei piemītošā enerģija, ka asaras sāk neviļus tecēt un sirdī iestājas miers. Atceroties savas bērnības laikus, šķita, ka svētbilde uzrunā un virza uz labiem darbiem, pasargā, izdziedē. Varētu domāt, ka tās ir tikai bērnības atmiņas, bet nē – tā sajūta ir kolosāla, saglabājas un atdzimst ik reizi, kad Dievmātes acis no svētbildes raugās Tevī un Tu saproti, ka šajā pasaulē ir kaut kas vairāk par materiālajām vērtībām, nepadarītiem darbiem, neizteiktajiem vārdiem, un ir sajūta, ka laiks apstājas un gribas palikt tikai pie šīs ikonas, kas piepilda dvēseli un ķermeni ar fantastisku izjūtu gammu, radot cerību, ka sapņi piepildīsies.

Dominikāņu ordenis Aglonā nodibināja klosteri un gadu vēlāk uzcēla pirmo koka baznīcu. Kad 1699. gadā uzceltā baznīca nodega, tās vietā 1768. – 1780. g. uzcēla mūra klostera ēku un staltu baroka stila baznīcu ar dieviem 60 m augstiem torņiem. Aglonas bazilikas interjera apdare tapusi 18. – 19. gs. Aglonas bazilikas iekārtas priekšmeti – kancele, ērģeļu prospekts, ērģeles, biktssols, soli darināti 18. gs., sānu altāri – 19. gs. sākumā. Aglonas bazilikā glabājas plaša gleznu, skulpūru un mākslas vērtību kolekcija, tajā skaitā slavenā svētbilde “Aglonas Brīnumdarītāja Dievmāte”(17.gs.), kuru atsedz tikai svinīgos gadījumos reliģisku svētku laikā. Pastāv uzskats, ka tai piemīt dziednieciskas spējas. Katru gadu 15. augustā Aglonā ierodas svētceļnieki, lai atzīmētu Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienu. Kā liecina statistika, 2000. gadā Aglonas apmeklētāju skaits 15. augustā sasniedza 450 000.

1993. gadā Aglonas bazilikas svētvietu apmeklēja un svētīja Romas pāvests Jānis Pāvils II. Šīs vizītes dēļ tika sakopta un restaurēta Aglona (un vēl 1998. gadā turpinājās diskusijas starp valsti un Latvijas Katoļu Baznīcu par finansēm, kas tika iztērētas šim nolūkam). Tādēļ valsts pieņēma arī vairākus tiesību aktus par Aglonu, kā arī ar Baznīcu noslēdza vienošanos.

Latvijas Republikas Saeima 1995. gada 12. septembrī pieņēma likumu “Par starptautiskas nozīmes svētvietu Aglonā”. Likumā 1. pantā noteikts, ka Aglona ir starptautiskas nozīmes svētvieta, kas ir arī Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļa – Aglonas bazilika kultūras piemineklis un reliģisku svētceļojumu vieta, kā arī tas, ka Aglonas svētvieta izmantojama vienīgi reliģiska un garīga rakstura pasākumiem, kurus nosaka Latvijas Katoļu Baznīcas vadība.

Valodas: LV, RU, DE, EN

Bērzgales katoļu baznīca – valsts nozīmes piemineklis – koka būve. Bērzgales baznīca pieder pie vecākajām Latgales baznīcām, kas celtas no koka. Baznīcas pamati likti 1744. g., bet beigta būvēt 1750. g., kā Dieva Aizgādības un Sv. Stefanu un Sv. Laura baznīca.

Tās celtniecību 1744. gadā ierosināja draudzes prāvests Stefans Mickevičs. Naudu un materiālos līdzekļus tai piešķīra toreizējie Rēzeknes novada muižnieki Sokolovski, bet baznīcu cēla vietējie latviešu zemnieki. Baznīcas konsekrēšanas ceremoniju 1751. gadā veica Inflantijas bīskaps Jozefs Domeniks de Kozeļevskis-Puzina, novēlēdams to Dieva Apredzības, svēto diakonu-mocekļu Stefana un Laura godam.

Apskatāmi 32 mākslas pieminekļi, tai skaitā ērģeles, kas ir vienas no vecākajām Latgalē. Bērzgales baznīca pieder pie Latgales vecākajām koka baznīcām. Tās sienas ir būvētas no tēstiem koka baļķiem. Nosaukumu baznīca ieguvusi no tuvumā esošā Bērzgales ezera. 

Baznīcas ārējais izskats laika gaitā maz mainījies. Vidusdaļā atrodas liels altāris ar skaistiem baroka kokgriezumiem.
Altārī ir divas Dievmātes gleznas.

Vecticībnieku kopiena Starodvorjes apkārtnē pastāv jau kopš 19.gs. 1.puses. Dievnams celts 19.gs. beigās - 20.gs. sākumā kā koka guļbūve, vēlāk apšūta ar baltiem ķieģeļiem. 

Arendoles draudze tika nodibināta tikai pēc Pirmā pasaules kara. Kalupes prāvests Vitalis Treibšo 1926.gadā draudzes vajadzībām iegādājās nopostītu mūra ēku, kas Arendoles muižā bija kalpojusi kā darbnīca galdnieku vajadzībām. Ēkai samūrēja sienas, ielika grīdu un griestus, uzbūvēja tornīti, iegādājās koka altāri ar Dievmātes un Jēzus Sirds gleznu. 1936.gada oktobrī notika Arendoles baznīcas iesvētīšana Dievmātes godam.

1966.gadā baznīcas ēka tika atņemta draudzei un izmantota laicīgām vajadzībām. 1989.gadā draudze dievnamu atguva, bet 2004.gada vasarā, pateicoties dekāna Aleksandra Madelāna rūpēm, baznīcai tika atjaunots tornis ar krustu.

Vārkavā bija vecākā Daugavpils jezuītu misija. Tās iesākums bija 1718.gadā, kad grāfs Borhs uzdāvināja Vārkavas muižu Livonijas misionāru uzturēšanai. Kad šo misiju nodibināja, Dubnas krastā jau bijusi maza koka baznīciņa. Daugavpils jezuītu darbība Vārkavā izbeidzās 1803.gadā, kad ieradās pirmais prāvests Staņislavs Urbanovičs. Toreiz jau darbojās otrā no koka būvētā baznīca, kas kalpoja draudzei līdz brīdim, kad to aizveda un uzstādīja Vanagu kapos.

1873.gadā tika uzsākts darbs pie jaunās mūra baznīcas celšanas. Kā liecina akmenī iekaltais uzraksts, darbi pabeigti 1877.gadā prāvesta Andreja Čegisa vadībā. 1896.gadā baznīcu iesvētīja Mogiļevas bīskaps Albins Simons. 1922.gadā Rīgas arhibīskaps Antonijs Springovičs baznīcu un lielo altāri konsekrēja.

Baznīca veltīta Vissvētās Trīsvienības godam, tā celta no šķeltiem akmeņiem un sarkaniem ķieģeļiem stūros, dzegās un torņos. Baznīca ir 25 metrus gara un 18 metrus plata celtne ar trim altāriem, kuros atrodas skaistas svēto gleznas. Dievnamam ir arī lielas kora telpas ar ērģelēm, kas šī gadsimta sākumā nopirktas Lietuvā. Šīs ērģeles ir valsts nozīmes mākslas piemineklis, pati baznīca ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis.

Pēc Rīgas bīskapijas atjaunošanas 1918.gadā no daļas Līvānu un Vārkavas draudžu tika nodibināta Vanagu draudze. Tā Vanagu kapu kapliča kļuva par draudzes baznīcu. 1933.gadā tika pieņemts lēmums sākt jaunas baznīcas būvi. Jau 1934.gadā Līvānu dekāns Staņislavs Vaikuļs iesvētīja baznīcas pamatus. Pēc diviem gadiem bīskaps Jāzeps Rancāns konsekrēja jauno Vanagu baznīcu. Interesanti, ka jauno baznīcu cēla apkārt vecajai koka baznīcai. Dievnama lielajā altārī ir Dievmātes glezna, kā arī Svētā Jāņa Kristītāja un Svētās Annas gleznas. Visi trīs altāri veidoti pēc Subates baznīcas altāru parauga, jo draudzes prāvests Leons Garška, kas vadīja celtniecības darbus, bija cēlies no Subates draudzes.

Vēsturiskais Augšmuktu krucifikss gājis bojā 20. gs. 70. gados, taisnojot ceļu. Tā vietā uzstādīts balts koka krucifikss, kurš pēc sava laika nokalpošanas, nomainīts ar baltu metāla krucifiksu.

Ir viens no krāšņākajiem krucifiksiem Vārkavas pusē. Izgatavots pēc prāvesta Staņislava Milaseviča izstrādātā parauga. Vietējās nozīmes kultūrvēstures piemineklis.

Atrodas ceļa malā pretī lauku mājām "Upenītes". 21.gs. sākumā radās ideja izveidot 14 krucifiksu ceļu no Višķiem līdz Aglonai, jo augustā tieši pa šo ceļu uz Aglonu dodas daudz svētceļnieku. Vietām krucifiksi tika atjaunoti, citviet uzstādi jauni. Šis krucifikss atrodas senās mājvietas vietā, iesvētījis priesteris J.Stepiņš. 

Lomu vecticībnieku draudze ir viena no vecākajām vecticībnieku draudzēm Latvijas teritorijā. Draudze izveidota 1673.-1675.gadā. Lomu vecticībnieku lūgšanu nams uzcelts 20.gadsimta sākumā (par to kalpo 1919.gadā pārbūvēta privātmāja). Lomu vecticībnieku draudze bija viena no lielākajām tagadējā Preiļu novadā. 

Kā minējusi sakrālās mākslas un kultūras mantojuma pētniece A.Bistere, tad Lomu dievnamā ļoti neparastā vietā novietots skandenis (pilda zvana funkcijas). Lomos šī dzelzs sliede atrodas pie ieejas fasādes zelmenī, kur atrodas arī mazs balkoniņš. Šāds novietojums ir unikāls starp visiem vecticībnieku lūgšanu namiem Latvijā. 

Uzcelta 1905.gadā pēc vietējās vecticībnieku kopienas sašķelšanās 1901.gadā. Projekta autors - Rēzeknes pilsētas mērnieks N.Sergejevs. 1937.gadā cietusi no apzagšanas. Dievnama ikonu kolekcija laika gaidā ir zudusi...

Atrodas netālu no Riebiņiem. Lūgšanu nams vairākkārt cietis no zagļiem. Izzagtas svētbildes un vara krusti. Celts laika posmā no 1932. - 1939.gadam. Projekta autors - Rēzeknes arhitekts Pāvels Pavlovs. Skangeļu vecticībnieku kopiena oficiāli reģistrēta 1907.gadā, taču pastāv ticamas ziņas par kopienas esamību jau kopš 18.gs. 2.puses. Dievnamam apkārt ir žogs, taču ir iespējams ieiet tā teritorijā. Uz vārtiem redzams gada skaitlis "1948". 

Draudze un lūgšanu nams radies 19.gs. 70.gados, kad Skangeļu kopienas garīgajam tēvam S.Sineļņikovam radās nesaprašanās ar esošo draudzi. Pašreizējais lūgšanu nams uzcelts 1921.gadā. Uz masīvajiem vārtiem atrodams gada skaitlis "1938". Blakus lūgšanu namam kokos ierīkots arī skandenis (metāla sliede). Teritorija iežogota, taču ir pieejama. 

Blakus lūgšanu namam atrodas kapi. 

Celts 1880.gadā kā koka guļbūves nams. Netālu atrodas arī Tišas kapsēta un Salmeja ezera skatu tornis ar atpūtas vietu. 

Ēka pārstāv Austrumlatvijā izplatītu koka pareizticīgo dievnamu tipu, kam raksturīgs garenvirzienā izstiepts plānojums un ēkas galvenā dominante - zvanu tornis, kas paceļas virs ieejas baznīcā. Baznīcas ēku sedz četrslīpju (centrālajā daļā) un divslīpju (lūgšanu telpas ieejas daļā, altārdaļā) skārda jumts. Tā ir salīdzinoši bagātīgi dekorēta. Dievnama ikonu kolekciju savulaik veidoja 19. gadsimta - 20. gadsimta sākumā gleznotas ikonas, kuru ievērojams skaits ir izzagts.

Iesvētīta 2007.gada 15.aprīlī. Iesvētīja katoļu priesteris Jānis Stepiņš. Kapelas būvniecības ideja radās fotogrāfam Igoram Pličam Kanādas apmeklējuma laikā, redzot ceļmalas kapelas. Dievnams pieejams ikvienam. 

Mājas dārzā apskatāms arī mazākais dievnams Latvijā, kurā vienlaicīgi var uzturēties aptuveni 10 cilvēki.

Metāla autormākslas galerija, veidota pamatojoties uz nelietderīgajiem detaļām un
pateicoties kreatīvam dzīves veidam, labai gaumei un formas izjūtai.
Mēs veidojam nestandartus interjerus, vadam ekskursijas un meistarklases.
Organizējam FOTO un VIDEO ART telpas skatītāju baudai.

Mākslas galerijā atrodas izstāžu zāles, mākslas kafejnīca, brenda veikals.
Apmeklējot NESTER CUSTOM saņem daudz pozitīvu emociju, uzlādējies ar kreativitāti, 
iedvesmojies no eksponātiem un mūsu veidota dizaina.

Ir iespēja rezervēt apmeklējumu un iegādāties mūsu brenda preces mūsu mājaslapā https://nester-custom.com/.

“Kaķu sēta”  ir vieta, kur apskatāmi daudzi simti dažādi kaķu suvenīri. Kaķi te ir visur – atklātnēs, gleznās, uz traukiem, apģērbā u.c.  Tie ir no māla, metāla, porcelāna, stikla… Te patiks ne vien kaķu mīļiem! Saimniece, kas ikdienā ir ļoti pozitīva, dzīvespriecīga un radoša personība, viesiem piedāvās arī dažādas meistarklases un darbošanos. Ēkas pirmajā stāvā iekārtota ērta un interesanta bērnu atpūtas istaba un ballīšu svinību vieta, ko noteikti novērtēs vietējie iedzīvotāji, jo līdz šim šādas vietas pilsētā vēl nebija. Un, kā saka pati Jeļena, ēkas iekārtošanas laikā interesi par to sākuši izrādīt arī īstie kaķi. Kaķu kolekcijas apskate un bērnu atpūtas telpas izmantošana iepriekš jāpiesaka pa tel. 26896266 vai 29347220.

Turpat atrodas arī maizes ceptuve un veikals, kurā iespējams iegādāties svaigi ceptu Aglonas maizīti un konditorijas izstrādājumus.

Veikalā var nopirkt arī vietējo amatnieku darbus. Katrs no tiem ir īpašs, rokām darināts.

Maizes veikaliņa darba laiks no 9:00-16:00

Maizes muzeja ekskursiju jāpiesaka iepriekš. Maizes muzejā apmeklētājus uzņem pati saimniece latgaliešu tautas tērpā, ar latgaliešu tautas dziesmām un latgalisku uzrunu. Ciemiņu uzņemšanai sagatavots teatralizēts uzvedums, tā autore ir pati Vija Kudiņa. Muzejā deg sveces, uz galda māla krūzēs kūp zāļu tēja, uz linu galdauta smaržo rudzu maize.

Valodas: LV, RU, DE, EN

Aglonā nav novadpētniecības muzeja, tāpēc muzeja veidotāji Elizabete Viļuma – Gražule un Arturs Gražulis centās vienā muzejā apvienot trīs saturiskus pavedienus – caur pasta attīstības vēsturi apmeklētāji varēs iepazīties ar interesantāko Aglonas vēsturē, kā arī pārdomāt par Dieva klātesamību un viņa slepenajiem informācijas šifrējumiem.

Muzeja klāstā ir plašas vēstures mantiskās liecības – būs apskatāma gan pirmā pasaules pastmarka – melnais penijs, gan kolekcija – 150 gadu ilgais pastmarkas stāsts Latvijas teritorijā.

Apmeklētāji varēs iepazīties ar stāstu, ko Somersētā (Aglonā) skolas gados darīja pašreizējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kā pasaulē  īsti  darbojās bišu pasts. Drosmīgie varēs pastāvēt uz tehnoloģiju zārka stikla vāka un pārdomāt, ko cilvēks ar Dieva gribu ir radījis, lai paātrinātu informācijas nodošanu.

Tas būs ceļojums no bungu telegrāfa laikiem līdz pat mūsdienām. Ejot pa pasta attīstības ceļu, tiks šķirstītas arī interesantākās Latvijas vēstures lapaspuses. Tiem, kuriem patīk ceļot laikā – laipni aicināti Aglonā – Pasta un informācijas muzejā.

Valodas: LV, RU, ENG

 WW2 – 2. pasaules kara ekspozīcija Aglonā jeb kara muzejs izveidots 2008.gadā.

Apmeklētāju skaits pa šiem gadiem bijis vēra ņemams, jo 2. Pasaules kara tēma turpina dzīvot. Varētu teikt, ka tā kļūst arvien aktuālāka, gan medijos, gan politikā kā tādā.

Starp apmeklētājiem ir bijuši gandrīz visu valstu pilsoņi. Aktivizējies ir Krievijas tūristu skaits, arī vācu tūristi ir kļuvuši daudz drosmīgāki.

Ciemojušies arī lielvalstu vēstnieki, politiķi, aktieri un nopietni vēsturnieki.
Kolekcija tiek nepārtraukti papildināta, un tie, kuri apmeklēja muzeju pirmajā gadā, šodien ieraudzītu daudz lielāku un plašāku ekspozīciju, kā arī 2. pasaules kara ieročus. Četru gadu laikā ir daudz lasīts, runāts ar to gadu gājuma cilvēkiem un kara veterāniem.

WW2 – 2. pasaules kara ekspozīcijas pastāvēšanas laikā apmeklētāju loks ir bijis diezgan raibs, starp tiem ir bijuši gan vēsturi zinoši cilvēki, gan tādi, kuri nesaprot, kas īsti ir bijis 2. pasaules karš. Zinošākie skolēnu vidū ir krievu tautības bērni, bet, protams, arī latvieši zina daudz. Skolās vajadzētu padziļinātāk mācīt vēsturi, jo tā ir ļoti svarīga. Uzskatu, ka šodien jauniešiem ir jāizprot daudzas lietas, kuras risinājās tajos, ne tik senajos 30.-40.gados, jo izpētot šo periodu var savilkt paralēles ar šodienu un rītdienu.

Ir viegli nosodīt to laiku karavīru, karojošo vienā vai otrā pusē, kad skaties uz to vienā plaknē, bet tā brīža izvēle balstījās uz to, kura no varām uz to brīdi ienāca tavā sādžā vai pilsētā, un bailes par savu un savas ģimenes dzīvību.

To, un daudz ko citu cenšos stāstīt jauniešiem, neatkarīgi no tautības par WW2 – 2. pasaules kara ekspozīciju un 2. pasaules kara ieročiem.

Daudzi apmeklētāji ir pārsteigti par to laiku tehnoloģijām, jo netic, ka tādas jau bija.
Savukārt man ir liels prieks aizraut cilvēkus ar savu stāstījumu, īpaši tos, kuri jau pie durvīm pasaka, ka tas mani neinteresē!

Muzeja kodols ir ieroči, kas piedalījās 2. pasaules kara konfliktā. Ir apskatāmas arī formas, munīcija, sadzīves priekšmet, lidmašīnu atlūzas utt. Kā visdārgākā un unikālākā ir feldpost (karalauka) vēstuļu sarakste starp oberleitenantu Augustu un viņa mīļoto Martu 5 kara gadu garumā. Dialogs vēstulēs starp diviem viens otru mīlošiem cilvēkiem ar laimīgām beigām. Fonā var skatīt to laiku hroniku. Ekspedīcija nav politizēta, bet gan vienlīdzīgi sadala abas karojošās puses. Šeit nav ne labo, ne slikto, varbūt tāpēc ir viegli skatāma un patīk apmeklētājiem.

2. pasaules karš bija visnežēlīgākais konflikts cilvēces vēsturē, kurā gāja bojā desmitiem miljonu cilvēku. Pār tautām valdīja nežēlīgi un ambiciozi vadoņi. Lai neatkārtotos līdzīgs scenārijs, cilvēkiem jāzina, kas tas bija, tāpēc tika veidota šī ekspozīcija, un tomēr tā ir jāapskata katram apceļojot Latgali, ciemojoties Aglonā. Šobrīd var nofotografēties tikai uz vācu armijas motocikla, bet perspektīvā varēs izmantot formastērpus un teatrāla karalauka vidi.

Vārkavas pagasts tiek daudzināts kā pirmās tautskolas dzimtene Latgalē. 1845.gadā brāļi Upenieki no Šķilteriem par saviem līdzekļiem uzceļ pirmo tautskolu zemnieku bērniem. Skola atrodas Vārkavas pagasta Rengentavas ciemā (tagad Sutru pagasts). 1861.gadā skolu pārceļ uz Šķilteru ciemu, vēlāk uz Lielajiem Klapariem. 1888.gadā skolai uzceļ jaunu ēku, tajā skola darbojas līdz 1975.gadam. Pašlaik tajā atrodas Vārkavas tautas nams.

.2009.gadā tika uzcelta klēts muzeja lietisko priekšmetu glabāšanai. Klētī  ir izvietoti apskatei senie darba rīki un sadzīves priekšmeti.

Piedāvājums:

•  Muzejā ir apskatāma pamatekspozīcija  “Pirmā Tautskola Latgalē zemnieku bērniem” ar iespēju iemēģināt roku glītrakstīšanā, pavingrināt prātu matemātikā pie skaitīkļiem, izmēģināt pirkstu veiklību pie  rakstāmmašīnas  klaviatūras  un apsēžoties pie  stellēm  ieaust lupatu deķī kādu krāsu gammu.  Ekspozīcijā ir apskatāmas mācību un senās lūgšanu grāmatas, formas tērpi, origami darinājumi un citi eksponāti. Grupām piedāvājam mācību stundu (glītrakstīšanu, matemātiku, dabas zinības, rokdarbus).
• Klēts telpās tiek piedāvāts apskatīt senos darba un sadzīves priekšmetus,  piedalīties muzejizglītības programmā “No graudiņa līdz maizītei” (20 minūšu gara).
• Radošajā darbnīcā interesentiem ir iespēja piedalīties aušanas meistarklasē un  noaust sev grīdas celiņu kā arī  apskatīt amatnieku darinājumus.
• Piedāvājam ekskursijas maršrutus pa novada teritoriju. Apskates objektus un maršrutus izstrādājam gan ekskursantu  grupām, gan individuālai apskatei. Ir iespēja tikties gan ar Vārkavas novada  amatniekiem, gan mājražotājiem. 
• Piedāvājam velo maršrutu, kurš ir 36 km garš un izbraucams 4 stundās ar velosipēdiem  vai 1,5 stundās ar automašīnu.

Darba laiks: 

No maija līdz oktobrim

Pirmdiena - piektdiena 08:00 - 16:30

Sestdiena  10:00 - 16:00;

No novembra līdz maijam

Pirmdiena - piektdiena 08:00 - 16:30

Sestdiena, svētdiena - slēgts.

Iepriekš piesakoties Muzeju var apmeklēt arī pēc darba laika.

Biedrība „Dzintars 2007” 2010. gadā  sāka veidot Rimicānu apkaimes novadpētniecības muzeju bijušās Rimicānu pamatskolas telpās (attēlā). 2010. gadā biedrības biedre Vija Jakimova uzņēmās izstrādāt projektu „Novadpētniecības ekspozīcijas telpu remonts” un iesniedza to Nīderlandes fonda KNHM un Vārkavas novada domes mazo grantu projektu konkursam „Iedzīvotāji veido savu vidi”. Projekts tika atbalstīts, un tā ietvaros tika izremontētas divas telpas. Pašlaik vienā no tām ir iekārtota novadpētniecības ekspozīcija, lai neietu zudumā daudzu gadu laikā savāktie novadpētniecības materiāli un vēl neapzinātas vēstures liecības. Tāpēc Rimicānu apkaimes novadpētniecības ekspozīcijas telpās tiek organizētas tikšanās gan ar bijušās Rožkalnu pagasta padomes, gan ar bijušā kolhoza „Dzintars” darbiniekiem, gan ar vietējiem iedzīvotājiem.

Ekspozīcijas gides:  biedrības „Dzintars 2007” valdes priekšsēdētāja Velta Ziemele, biedrības „Dzintars 2007” biedre Vija Jakimova.

Muzeja saimnieks pavēstīs arī daudzus interesantus faktus par Vanagu apkaimi, jo visu mūžu ir vācis un krājis materiālus par šo apvidu, līdz 2010. gadā pēc rūpīga un neatlaidīga darba klajā nāca viņa grāmata „Vanagu vēstures lappuses”. Tajā Vanagu ciema vēsture atšķetināta kopš Jersikas valsts laikiem līdz mūsdienām un iegūlusies 665 lappusēs.

Jāņa Vaivoda sirds aicinājums ir ne tikai novadpētniecība, bet arī mūzika. Svētās Mises Vanagu baznīcā nav iedomājamas bez Jāņa varenās balss. Mīlestību pret to un muzikālās dotības ir mantojuši arī visi trīs Jāņa un Ksavērijas Vaivodu bērni – Helēna, Anna un Juris. Vaivodu muzikālā dzimta ir pazīstama visā Latvijā – Helēna Ērgle ir pirmās skolēnu folkloras kopas „Vuolyudzeite” (Vārkavas vidusskola) vadītāja, Anna Kārkle ir visā Latvijā un tālu aiz tās robežām pazīstamās folkloras kopas „Ceiruļeits” vadītāja, Juris Vaivods ir diriģents un komponists, Dailes teātra muzikālais vadītājs.

Muzeja pastāvēšanas laikā ir izremontēta visa ēka un iekārtotas vēl 4 telpas.

Vienā no izremontētajām telpām ir ierīkota izstāžu zāle, kur atrodas materiāli, kas saistīti ar skolas 90-gades svinībām (2010. gadā).

Laikam ritot un mainoties paaudzēm, daudzas ikdienišķas, ar skolu saistītas lietas aiziet aizmirstībā. Lai kaut nedaudz ielūkotos šajā laika ritumā, ierīkota maza telpiņa, kas nosaukta par „Pēckara laika skolotāju darbistabu”. Tās eksponāti ir ļoti vecs galdiņš, grāmatu skapis un citas sen nelietotas, bet interesantas lietas.

Kā saglabāt šīs mājas dvēseli? Te daudzus gadus dzīvojuši Vanagu skolas lieliskie skolotāji – Anna un Jānis Stari. Te skanējuši viņu bērnu smiekli, te omulīgi vārītas gardas maltītes. Kā maza piemiņa tam ir saglabāta vecā virtuvīte, kur atrodas skolotāju trauku skapis ar veciem virtuves piederumiem un rokdarbi.

Skolas muzeja ēka kalpo arī kā radošā darbnīca. Tā, protams, vairāk tiek izmantota  pavasara un rudens sezonā. Darbnīcai ir iegādāti materiāli – papīrs, tekstilijas, diegi, arī floristikas nodarbībām un projektu darbu veikšanai šī ir lieliska vieta.

Muzejs mīļi lūdz atsaukties visus, kam ir saglabājušies kādi sen aizmirsti, ar skolu saistīti priekšmeti, skolas formas, grāmatas… Šie priekšmeti lieliski papildinās ekspozīciju! Vanagu pamatskolas muzejs gaida Jūs ciemos!

Te var izsekot Polikarpa Čerņavska (1923-1997) izaugsmei no vienkāršu saimniecības trauku darināšanas līdz izsmalcinātām un sarežģītām dekoratīvās keramikas formām, priecāties par meistara krāsu spēli un rotājošo rakstu daudzveidību.

Keramikas mājā ikdienā darbojas keramiķis Jāzeps Caics un keramiķis Raivo Andersons, kurš pasniedz meistarklases, vada ekskursijas, ir labs stāstnieks, palīdzēs iemācīties kaut ko izvirpot vai izlipināt no māla arī ikvienam apmeklētājam. Darbiņu pēc tā apdedzināšanas ir iespēja saņemt arī pa pastu - kā jauku atmiņu no viesošanās Preiļos!

Iespēja aplūkot vairāk nekā 3000 pildspalvas no visas pasaules un dzirdēt aizraujošus stāstus par to vēsturi. Daudz interesantu faktu par un ap rakstīšanu, kolekcionēšanu. Cik reizes iespējams noasināt zīmuli? Vai pildspalvā var noslēpt tūrisma karti? Šos un citus jautājumus droši uzdod kolekcionārei Irēnai!  

Bērni šo vietu mēdz saukt par pildspalvu paradīzi! 

Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikuma struktūrvienība Preiļos, Sporta ielā 1 piedāvā Čedara siera zupu, siera kūku, kafiju/tēju. Speciāli piedāvājumi arī skolēniem, veģetāriešiem, gardēžiem u.c. Strādā pēc pasūtījuma.

100% dabīgu mājas saldējumu ar dažādām ogām un īpašo piedāvājumu - Preiļu siera "Čedars" saldējumu! Kafejnīcā varat veldzēties ar svaigi gatavotu limonādi un gardām, uz vietas ceptām  "pampūkām" tieši Jums. "Pampūku" mīklas pagatavošanai un pildījumiem izmantoti tikai pašas augstākās kvalitātes produkti!

Strādā tikai sezonas laikā no jūnija līdz oktobrim.

Izsenis ir zināms, ka priežu (Pinus sylvestris) pumpuriem piemīt pretiekaisuma, baktericīdā, atkrēpošanu veicinošā un bronholītiskā iedarbība. Tinktūras sastāvā esošie priežu pumpuri tiek ievākti Latgales priežu mežu audzēs agri pavasarī. Pumpurus žāvē speciālā žāvēšanas kamerā un pievieno tinktūrai tās pagatavošanas procesā.

Nokarenā bērza (Betula pendula) pumpuriem ir izteikti baktericīdas, sāpju remdinošas īpašības. Tie labvēlīgi ietekmē vielmaiņu. Tinktūras sastāvā esošie priežu pumpuri tiek ievākti Latgales bērzu mežu audzēs agri pavasarī. Pumpurus žāvē speciālā žāvēšanas kamerā un pievieno tinktūrai tās pagatavošanas procesā.

Bebrs ikdienas uzturā lieto simtiem dažādu vērtīgu zālīšu, tāpēc bebra cirkšņu sekrētu(Castoreum) ļoti plaši izmanto tautas medicīnā – uroģenitālo un ginekoloģisko slimību ārstēšanai, asinsvadu sieniņu stiprināšanai, trombu veidošanās profilaksei, kā arī elpceļu veselībai. Bebru cirkšņu sekrēta preparātus lieto kā profilaksei, tā arī organisma tonusa paaugstināšanai un imunitātes stiprināšanai. Tinktūras pagatavošanai tiek izmantoti Latgalē medīto bebru dziedzeri.

Tinktūras „fonto de forto” sastāvā ir apvienots priežu pumpuru, bērza pumpuru kā arī bebra cirkšņu sekrēta spēks. Tinktūras pamatbāze (aromatizētājs) ir bebra cirkšņu sekrēts, kurš papildināts ar bērza un priežu pumpuriem labākai iedarbībai. Tinktūras „fonto de forto” pagatavošanā tiek izmantotas tikai Latgales dabas veltes. Arī spirts, uz kā pamata tiek gatavota tinktūra, tiek izgatavots izmantojot Latgalē audzētus graudus.

Tinktūru iespējams iegādāties:

Vīngliemežu audzētava “OŠU MĀJAS”, Jaunsaimnieki, Preiļu pagasts, Preiļu novads
Tālr. +371 29443577
e-pasts: ainisn@inbox.lv

ANITAS VESELĪBAS SALONS
Lačplēša iela 61, Rīga, (ieeja no sētas puses).
Tel. 28669507
e-pasts: salons_anita@inbox.lv
www.anitasalons.lv

VEIKALS ,,ZAĻAIS,,
Atbrīvošanas alejā 95C, Rēzeknē
tel.28688041
e-pasts: zalais.v@inbox.lv
www.facebook.com/zalaisveikals

“LIELZEMENES”, VECUMNIEKI, VECUMNIEKU NOVADS
Tel. +371 26160989,
e-pasts aelita.vilde.batna@inbox.lv

Vieta, kur izbaudīt klusumu, lauku vidi un vēsturisku šarmu ar neparastu interjeru un lauku virtuvi.

Arendoles muižas kungu māja ir Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kas tiek rūpīgi atjaunots izmantojot autentiskas restaurēšanas metodes.

Kungu mājā atjaunots tās agrākais plānojums, trīs kādreizējās kungu guļamistabas ir pārtapušas greznās viesu istabās, kas kopā var uzņemt sešus cilvēkus. Labierīcības viesu istabām ir kopējas un atrodas blakus.

Arendoles muižas kungu mājā ir kamīnzāle (50 m2), deju zāle ( 90 m2), ēdamzāle ( 90 m2), kuras tiek piedāvātas iznomāšanai dažādu pasākumu rīkošanai. Esam atvērti radošiem pasākumiem un idejām kopējai realizācijai. Papildus 25 gultasvietas viesu izmitināšanai atrodas kungu mājas otrajā stāvā. Vasarā ir iespēja iznomāt muižas klēti ar 6 gultasvietām, virtuvi un labierīcībām.

Galvenās darbības jomas: augļu un ogu audzēšana(upenes, cidonijas, smiltsērkšķi, kazenes, avenes, zemeņavenes u.c.), dārzeņu audzēšana, graudu audzēšana.

Mēs ražojam šādus bio produktus:

• Sīrupi- upeņu, zemeņu, cidoniju, piparmētru, rabarberu, smiltsērkšķu;
• Augļu un ogu ievārījumi;
• Svaigas un žāvētas garšvielas;
• Zāļu tējas-piparmētras, nātres, baltā un sarkanā āboliņa ziedi, priežu pumpuri, kumelītes, raudene, baltā panātre, bērzu lapu tēja, upeņu lapu tēja
• Svaigas upenes, avenes, zemenes, cidoniju augi, bumbieri, smiltsērkšķi, kazenes, zemeņavenes
• Žāvēti augļi - bumbieri, āboli uc;
• Augļu un ogu rullīši;
• Asā čili marmelāde;
• Nātru sāls;
• Upeņu, smiltsērkšķu pulveri
• Sulas- ābolu, upeņu, smiltsērkšķu
• Sukādes- rabarberu, cidoniju, ķirbju, zemeņu

Aicinām ekskursijā uz saimniecības apmeklējumu. Piedāvājumā produkcijas degustācija un meistarklases.

Piedāvājums:

• Latgales kulinārā mantojuma ēdieni;
• Īpašais “Kulinārā mantojuma” piedāvājums – “Malvīnes pankūkas”;
• Iespēja iegādāties ekoloģiski tīrus produktus: sasaldētas upenes, upeņu želeju.
• Sezonas laikā: svaigas upenes, krējumu, sieru, sviestu, biezpienu. Pēc pasūtījuma – cūkgaļu vai liellopu gaļu.

Darba laiks: pēc iepriekšēja pieteikuma.

Maizes muzejā apmeklētājus uzņem pati saimniece latgaliešu tautas tērpā, ar latgaliešu tautas dziesmām un latgalisku uzrunu. Ciemiņu uzņemšanai sagatavots teatralizēts uzvedums, tā autore ir pati Vija Kudiņa. Muzejā deg sveces, uz galda māla krūzēs kūp zāļu tēja, uz linu galdauta smaržo rudzu maize.

Aglonas maizes muzejā var izbaudīt:

• stāstus par maizi un maizes tapšanas senajām tradīcijām;
• svaigas maizes degustācija;
• zāļu tējas baudīšana;
• Latgales kulinārā mantojuma pusdienas (1,5 stundas);
• iespēja piedalīties maizes cepšanas procesā;
• ir iespēja iegādāties Aglonas maizīti un konditorijas izstrādājumus.

Viesu nama piedāvājums:

• Darbojas „Maizes” namiņš, kurā ikvienam ir iespēja izcept savu rudzu maizes klaipiņu. (pēc iepriekšējas pieteikšanās);

• Mūsu ciemiņiem tiek piedāvātas pilnas ēdināšanas iespējas. Īpašais piedāvājums: „Guļbešnīki ar sēņu mērci”;

• Latgales Kulinārā mantojuma ēdienu baudīšana – (degustācijas);

• Aktīvā degustācija brīvdabā, ar maizes cepšanu uz ugunskura, un dažādu gardumu baudīšanu;

• Siera meistarklases ar degustāciju brīvdabā.

Iepriekš piesakoties, var iegādāties:

• Mājas sieru, maizīti.

Gatavo uz vietas no saviem produktiem.

Kumodes, koka gultas, krēsli, taburetes, galdi un citas mēbeles, suvenīri u.c. - koka amatnieks Valērijs Jurkāns izgatavos visu, ko vien vēlēsieties. Pēc iepriekšēja pasūtījuma.

Profesionāls mākslinieks un pasniedzējs, Preiļu novada iedzīvotājs Jānis Plivda aicina uz savu meistardarbnīcu brīvā dabā. Priekšzināšanas nav nepieciešamas – kopā ar mākslinieku iemācīsies zīmēt to, ko likās, nekad nespēsi. Gleznošana nomierina, saliedē un ļauj atpūsties šajā straujajā dzīves ritmā. Aicinām dažāda vecuma un lieluma grupas. Tiek nodrošināti visi izejmateriāli.

Maksimālais cilvēku skaits grupā: 8 personas.

Keramiķes darbi atšķiras ar unikālu, Latgales pusei neraksturīgu vizuālo tēlu. Kristīne savus darbus veido dažādos stilos, kādēļ katrs spēs atrast kaut ko sev interesantu un saistošu.

Piedāvāju keramikas meistarklases individuāli vai grupās savā darbnīcā un izbraukuma nodarbībās publiskos pasākumos, dzimšanas dienās un citos Jums svarīgos svētkos. Nodarbības paredzētas visiem sagatavotības līmeņiem ar iespēju izmantot īstu podnieka virpu. Rezultātā, aptuveni divas nedēļas pēc nodarbības, saņemsiet pašu darinātu, unikālu keramikas izstrādājumu.

https://www.facebook.com/jasaspodi2017

Metāla autormākslas galerija, veidota pamatojoties uz nelietderīgajiem detaļām un
pateicoties kreatīvam dzīves veidam, labai gaumei un formas izjūtai.
Mēs veidojam nestandartus interjerus, vadam ekskursijas un meistarklases.
Organizējam FOTO un VIDEO ART telpas skatītāju baudai.

Mākslas galerijā atrodas izstāžu zāles, mākslas kafejnīca, brenda veikals.
Apmeklējot NESTER CUSTOM saņem daudz pozitīvu emociju, uzlādējies ar kreativitāti, 
iedvesmojies no eksponātiem un mūsu veidota dizaina.

Ir iespēja rezervēt apmeklējumu un iegādāties mūsu brenda preces mūsu mājaslapā https://nester-custom.com/.

Pēc studijām Rīgā, Latvijas Mākslas akadēmijā, Sintija atgriezās Preiļos, pilsētā, kur  bija izaugusi un pavadījusi bērnību. Ar drauga, ģimenes un projekta atbalstu tika izveidota keramikas darbnīca -  "Piece Of Touch", kas tulkojumā nozīmē  "gabaliņš no pieskāriena", ar ideju, ka katrs radītais darbs ir neliela daļa no keramiķes, kas nonākot jaunās vietās,  turpina tālāk  dzīvi, vēstot par radīšanas prieku un padarot skaistāku ikdienu .
Lielākoties Sintija strādā ar porcelānu, viņai patīk materiāla vieglums, caurspīdīgums un smalkums. Gan ģimenēm, gan lielākām grupām ir iespējams apciemot darbnīcu un iepazīties tuvāk ar darba procesu un materiālu daudzveidību, kā arī pieteikties meistarklasei un izveidot savu unikālo keramikas trauku vai dekoru pašiem.

Darbnīcā iekārtots arī porcelāna un citu keramiķes darbu veikaliņš.


 

“Kaķu sēta”  ir vieta, kur apskatāmi daudzi simti dažādi kaķu suvenīri. Kaķi te ir visur – atklātnēs, gleznās, uz traukiem, apģērbā u.c.  Tie ir no māla, metāla, porcelāna, stikla… Te patiks ne vien kaķu mīļiem! Saimniece, kas ikdienā ir ļoti pozitīva, dzīvespriecīga un radoša personība, viesiem piedāvās arī dažādas meistarklases un darbošanos. Ēkas pirmajā stāvā iekārtota ērta un interesanta bērnu atpūtas istaba un ballīšu svinību vieta, ko noteikti novērtēs vietējie iedzīvotāji, jo līdz šim šādas vietas pilsētā vēl nebija. Un, kā saka pati Jeļena, ēkas iekārtošanas laikā interesi par to sākuši izrādīt arī īstie kaķi. Kaķu kolekcijas apskate un bērnu atpūtas telpas izmantošana iepriekš jāpiesaka pa tel. 26896266.

Galdi, dārza mēbeles, grili, kūpinātavas, interjera elementi, alumīnija metināšana, nerūsējošā tērauda metināšana, pirtskrāsnis, lauksaimniecības tehnika utt.

Autotranspots, ūdenstransporta daļas, metāla jumtu konstrukcijas, vārti, mēbeles, soliņi.

Pēc iepriekšēja pasūtījuma!

Koka medaļas, dažādi apbalvojumi būs lielisks papildinājums dažādiem saviesīgiem pasākumiem, sporta sacensībām. Arī mājas interjeram īpašu noskaņu radīs koka aksesuāri. Draugs svētkos būs patiesi patīkami pārsteigts, kad ierastās telefonziņas vietā saņems apsveikuma kartīti, kura ir izgatavota no koka. Un tas nemaz nav viss! Katrs pasūtījums ir individuāls.

Radošās darbnīcas:

• ziepju liešana ar ārstniecības augiem;
• latviskie smaržkociņi ar latvju zīmēm;
• parafīna māksla;
• sapņu ķērāji;
• puzuri;
• akmeņu un filca pārvērtības;
• latviskās aromripiņas;
• dekupāža;
• mandalas;
• latvju zīmes rotās.

Daba māca, daba dziedē, daba iedvesmo!

Radošās darbnīcas:

• Smilšu spēles;
• Vasaras darbnīca “Daba uz papīra” – sauso ziedu, sauso augu gleznas;
• Smilšu gleznas - portrets, ainava u.tml.;
• Smilšu nodarbība - “Varavīksnes cikls”.

Individuāli radīti mākslas darbi priecē bērnu un rada pozitīvas emocijas. Spilgtās krāsas vairo enerģiju, dzīvesprieku un radošā potenciāla veicināšanu.

Minimālais grupas apjoms 5 cilvēki. Maksimālais dalībnieku skaits 20 cilvēki. Bērniem sākot ar 3 gadu vecumu. Nodarbības ilgums 60 minūtes. Samaksa vienai personai 5 eiro.  

Tā platība ir 23,7 km2, garums - 13,10, platums - 5,6 km, lielākais dziļums - 29,9 m). Līčainais ezers bagāts ar pussalām, salām (10 ) un zemesragiem. Uz Rušona Upursalas atrodas nozīmīgs arheoloģijas piemineklis - pagānu kulta vieta Upurkalns, bet uz Govsaliņas - senas latgaļu apmetnes vieta. Ezera apkārtnē iegūti interesanti savrupatradumi: arābu monētas u.c. Tā austrumu krastā paceļas Rušonu katoļu draudzes Sv. Mihaila baznīca (1816) un 18. gs. celtā dominikāņu klostera ēka. Ļoti gleznaini ir līčainie ezera krasti. Salas ir Natura 2000 teritorija.

Upursalas centrālajā daļā ir kaupre, kuras visaugstākajā vietā atrodas akmens, kuru vēl tagad tautā sauc par Upurakmeni. Nostāsts vēsta, ka uz akmens kādreiz bijuši iekalti raksti un pie tā vesti upurēšanai jēri. Mūsdienās nekādus iekalumus akmeni vairs saskatīt nevar. Upurakmens ir 1,2 m augsts, tā apkārtmērs pie zemes 5,5 m.
Cirīša ezera Upursala jeb Lielā sala atrodas ezera rietumu daļā 1,5 km no rietumu krasta, kur ir pazīstamie Kristapiņu senkapi (8.-13. gs.). Šie senkapi ierīkoti daudz agrāka laika apmetnes vietā. Atsevišķas atrastās senlietas norāda, ka šī vieta bijusi apdzīvota I g. t. p. m. ē. beigās - mūsu ēras sākumā. Starp Upursalu un Kristapiņu senkapiem ir nelielā Liepu sala. 1936. gadā presē parādījās ziņa, ka pie šīs saliņas ezerā atklāti ļoti senas mītnes pāļi. Tomēr 1964. gadā hidroarheoloģiskā apzināšanas ekspedīcija J. Apala vadībā konstatēja, ka šajā vietā atklātās koka konstrukcijas ir kāda viduslaiku būve. Pēdējos gados dažas senas trauku lauskas atrastas arī pašā Liepu saliņā. Tas varētu liecināt, ka kādreiz ļaudis dzīvojuši arī tur. Ezera ziemeļu krasts Upursalai atrodas tuvāk, jo pie Mazo Mucenieku ciema ezerā iesniedzas zemesrags. Arī uz tā konstatēts senas apmetnes kultūrslānis. Tāpat uz viduslaikiem attiecināmas senlietas atrastas pie netālās Rušonas muižas. Nepilnu kilometru uz ziemeļiem no Rušona ezera paceļas Kurtoša pilskalns. Kopš sendienām tas tiek apstrādāts un zaudējis savu sākotnējo izskatu.
Visus Cirīša ezera krastus, kas ietver Upursalu, cilvēki ir apdzīvojuši, jau kopš senseniem laikiem. Upursalas centrālajā daļā ir kaupre, kuras visaugstākajā vietā atrodas akmens, kuru vēl tagad tautā sauc par Upurakmeni. Nostāsts vēsta, ka uz akmens kādreiz bijuši iekalti raksti un pie tā vesti upurēšanai jēri. Mūsdienās nekādus iekalumus akmeni vairs saskatīt nevar. Upurakmens ir 1,2 m augsts, tā apkārtmērs pie zemes 5,5 m. Akmens ir rupjgraudains, tā virspuse apdrupusi. Liekas, ka tā mākslīgi nolīdzināta. Pie paša akmens un uz tā kādreiz dedzināta uguns. Par to liecina gan izdrupumi, gan ap Upurakmeni atrastās, no tā atplīsušās šķēpeles. Arheoloģiskajos izrakumos, kas tika izdarīti pie šī pieminekļa, noskaidrots, ka Upurakmens tuvumā bijušas divas seklas bedres. Vienā no tām atrada pussadegušas priedes mizas. Izrakumos neatrada senlietas, pēc kurām varētu noteikt Upursalas Upurakmens izmantošanas laiku. Upursalai tuvējie arheoloģiskie pieminekli attiecas uz dažādiem gadsimtiem. Pagaidām var tikai pieļaut, ka Upursalas Upurakmeni kā pielūgšanas vietu varēja izmantot gan Kristapiņu, Liepu salas un Mazo Mucenieku apmetņu, gan Kurtoša pilskalna, kā arī citu netālo seno dzīves vietu iemītnieki.

Aktīvās atpūtas zonā, Preiļu parka teritorijā, ir izveidoti pludmales volejbola un futbola laukumi, labiekārtota pludmale  ar bērnu rotaļu laukumu, ģērbtuvēm un tualetēm. Iespēja iznomāt laivu un ūdensvelosipēdu. Šeit atrodas arī Latgalē kā pirmā uzbūvētā BMX trase. Iespēja vietējo mājražotāju produkciju nobaudīt uz vietas esošajā terases kafejnīcā "Pampūkas".

Pludmalē bez maksas pieejams aktīvā tūrisma inventārs: SUP dēļi, katamarāni, ūdens bumbas, vestes, laiva, āra galda tenisa aprīkojums, pludmales badmintona inventārs, tenisa raķetes un bumbiņas, pludmales futbola un volejbola bumbas, pludmales ratiņkrēsli cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Aktīvā tūrisma inventārs ir pieejams Preiļu pludmalē pie dežuranta vasaras sezonā no 1.maija līdz 30.septembrim katru dienu no plkst.10-22 (atkarībā no laikapstākļiem). Uz konkrētu laiku iespējams to arī rezervēt, iepriekš rakstot uz e-pastu preilubjss@preili.lv vai zvanot 26549536 (Edgars).

Aktīvās atpūtas inventārs ir iegādāts Latvijas - Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas projekta LLI-349 "Learn Eco Travel" ietvaros.

Diennakts noma Latgales reģionā: var iznomāt uz vietas - Preiļos, kā arī varam aizvest, kur nepieciešams. Nomas maksa vienam SUP dēlim ir 25 EUR/dienā vai 5EUR/h. Nomas maksa pedāļu SUP dēļiem 80EUR/dienā vai 15EUR/h

Tālrunis rezervācijai: +371 26315587

Lai iznomātu dēli, nepieciešams personu apliecinošs dokuments.

SUP dēļu noma Preiļu novadā +371 25541599, Jānis