Apraksts
Neorenesanses muižas ēka sākotnēji tika celta no 1860. līdz 1863. gadam dižciltīgajai Molu ģimenei. Muižā savas skolotājas gaitas 1906. gadā iesākusi ievērojamā Latgales kultūras darbiniece Naaizmērstule (Rozālija Tabine). Muižas saimnieks Vaclavs Mols bija izveidojis privātskolu saviem un kalpu bērniem, tajā Naaizmērstule mācīja latviešu un krievu valodu, rakstīšanu un rēķināšanu.
1922. gadā muižas kungu mājā ierīkoja Ārdavas pamatskola, kas pastāvēja līdz 2003. gadam.
Skola bija Ārdavas dzīves centrs – tā kalpoja arī kā sabiedriskais nams un pasākumu vieta kāzām, svinībām un tamlīdzīgiem notikumiem, un bija aktīva visu gadu. Līdz vācu okupācijai muižas apgaismojums bija ar petrolejas lampām, pēcāk muižā tika uzstādīts ģenerators. Lietus ūdens tika savākts no notekām un izmantots veļas mazgāšanai, jo tas nesaturēja kaļķi un padarīja drēbes mīkstākas. Apkurei katrā telpā bija malkas krāsnis un malkas apkures krāsns ar akmens dūmvadiem, kas uzkrāja karstu gaisu un saglabāja siltumu.
No muižas kompleksa šobrīd saglabājies arī ainavisks parks un saimniecības ēka, kur vācu laikā tika ierīkots zirgu stallis, vēlāk atradās darbnīcas un skolas internāts. Šobrīd muiža pieder diviem aktīviem saimniekiem Maijai un Džeimijam. Saimnieki piedāvā muižas apskati. Vasarā muižā notiek dažādas radošas aktivitātes un darbojas pop-up kafejnīca.
Militārais mantojums
Otrā pasaules kara laikā muižas ēkā atradās Vācu armijas štābs. 1942. gada 17. jūnijā Ārdavas stacijā notika sprādziens, kuru sarīkoja sarkanie partizāni, atzīmējot 1940. gada 17. jūnija notikumus un Sarkanās armijas iebrukšanu Latvijā. munīcijas vilciens, kas devās uz Krievijas fronti, eksplodēja Ārdavas stacijā, aptuveni 0,5 km attālumā no Ārdavas muižas. Sprādziena rezultātā dzelzceļa stacija bija izpostīta, cietuši arī muižas pamati - saplaisājušas sienas, izbiruši logi, salauzti durvju un logu rāmji, bija cilvēku upuri – bojā gāja Mickānu ģimene: dēls žurnālists un literāts Vincents Mickāns, viņa tēvs dzelzceļnieks Joahims Mickāns un māte Petronelija Mickāne, kas mira no ievainojumiem. Visa ģimene apbedīta Aglonas kapos. Pēc Ārdavas iedzīvotāju atmiņu stāstiem, skolas ēku, vāciešiem atkāpjoties, bija plānots uzspridzināt, jo pagrabā tika atrastas mīnas, ko uzgāja Ārdavas partizāni.
Ārdavā dzīvoja ilgākais nacionālais partizāns Latvijā Jānis Pīnups, kuru 1944. gadā mobilizēja Sarkanajā armijā, no kuras viņš dezertēja un vairāk nekā piecdesmit gadus slēpās Pelēču pagasta mežā Latgalē un legalizējās tikai 1995. gada 9. maijā, kad viņam bija jau septiņdesmit gadi. Viņu dēvēja par pēdējo "Otrā pasaules kara mežabrāli Latvijā", lai gan bruņotā cīņā pret padomju režīmu viņš nepiedalījās. Jāņa Pīnupa dzīvesstāsts ir izmantots par materiālu Jāņa Baloža dramaturģijā Latvijas Nacionālā teātra izrādei "Mežainis".
No muižas kompleksa šobrīd saglabājies arī parks un saimniecības ēka, kur vācu laikā tika ierīkots zirgu stallis, vēlāk atradās darbnīcas un internāts.
